Šodien man bija kāds interesants gadījums. Kāds puisis (lasi – gejs), iekāpjot man autobusā savai līdzbraucējai nodūdoja – redz kur Sapnis. Tā kā manā dzīvē slava man iet pa priekšu jau ne pirmo reizi, tad pie šādiem fanu un līdzjutēju saucieniem jau esmu sen kā pieradis. Tomēr šoreiz stāsts par ko citu. Read the rest of this entry →
Laiku pa laikam, bet tomēr pietiekami sistemātiski cilvēki man uzdod jautājumu – kā tas ir dzīvot vienam? Lai arī jautājums jau pašā būtībā man šķiet absolūti neinteliģents un norādošs uz cilvēka zemu aikjū, parasti izvēlos kaut ko vienkārši noburkšķēt.
Šodien ejot pusdienās kaut kur galvas trešā plākšņa, ceturtajā apakšsadaļā manī atvīdēja doma par to, ka cilvēki, kas baidās būt vieni, šībrīža ekonomiskajā situācijā varbūt ir ieguvēji.
Jāatzīst godīgi, ka visā manā ceturtdaļgadsimtu garajā dzīvē, lielāko daļu sava apzinātā vecuma esmu pavadījis viens. Turpat arī jāatzīst, ka tās ir līdz šim labākās un harmoniskākās attiecības manā dzīvē.
Runā, ka dzīve divatā ir attiecību māksla, tomēr arī dzīve vienatnē ir māksla. Ja Jūs man vaicājiet, tad manuprāt vāji cilvēki nespēj dzīvot vieni. To spēj tikai stiprie. Vājajiem vienmēr vajag kādu pret ko atbalstīties, kādu, kas palīdz pieņemt viņu sarežģītos lēmumus, kādu (…) šeit varētu turpināt bezgalīgi. Vājie cilvēki tieši tādēļ ir vāji, lai nebūtu vieni. Un būt vājam taču ir tik ērti.
Dzīvot ar Sevi ir jāiemācās. IR jāiemācās dalīties priekos un bēdās, ir jāiemācās pieņemt lēmumus, ir jāiemācās izdarīt izvēles. Un visbeidzot ir jāiemācās atzīt savas kļūdas. Neviena cita, ko vainot visas pasaules nelaimēs nebūs. Tā ir dzīve viens pret viens – ar Sevi.
Tomēr katram mākonītim ir zelta maliņa – brīvības, vienpersoniskuma, nekāda kompromisa un mežonīguma formā – vismaz šajā gadījumā noteikti.
Vēlreiz atbildot uz jautājumu – kā ir dzīvot vienam – var viennozīmīgi teikt savādāk. Šī nav izvēle garā vājajiem. To spēj tikai retais.
Mēs dzīvojam visi savu dzīvi, dažreiz pat nedomājot par to, ar ko tā varētu beigties, par to, ka dzīvojam šodien un, ka vislielākā mūsu māka ir nodzīvot skaisti šo dienu, nevis domāt, par to, ka laimīgi būsim rīt, kad nopirksim jaunu auto, vai otrādi, domāt, ak, cik laimīgi mēs bijām vakar, kad dzīve bija skaistāka un zāle zaļāka. Ne velti kāds no filozofiem, ja nemaldos Dekarts, teica, ka laimīgi mēs varam būt tikai šodien, tikai tagad, tikai šajā mirklī. Man liekas, pēdējā nedēļā es beidzot esmu atklājis šī teiciena jēgu un atradis sevi, spējis būt laimīgs katru dienu, padarīt laimīgu sevi pašu es pats, bez trešās puses iejaukšanās. Šodien pēc atgriešanās no nelielas eiforijas +31 grāda temperatūrā, visapkārt redzot civilizāciju un cilvēkus, kas čīkst, cik viņiem ir slikti, kāda viņiem ir depresija. Tas netiešā mērā atgrūž mani no viņiem, es tikai tagad saprotu, cik tāls ceļš viņiem ejams, līdz viņi sapratīs, ka laime ir viņos pašos, nevis trešās puses apstākļos, kas it kā viņus padarīs laimīgus.
Tieši tur ir tas āķis, ka mēs visi ceram un gaidam uz kādu trešo, ka viņš padarīs mūs tik īpaši laimīgus, uz trešajiem notikumiem, faktiem, lietām … Es, piekrītu, ir grūti atrast sevi, savu dzīvi un savu iekšējo mieru, bet tad, kad tu to beidzot esi izdarījis, tu tik ļoti labi proti novērtēt, cik labi tas ir. Visvairāk mani biedē šī dīvainā sajūta, ka tu pats esi šīs laimes ģenerators, kas to visu rada. Tas ir laime esi tu pats. Tas ir nedaudz it kā pretrunā ar to, kā domā visa tā sabiedrības daļa, kurai ir slikti, kura gaida to sapņaino princi baltā zirgā, kas padarīs viņus laimīgus. Vispār nesaprotu, kapēc cilvēki domā, ka laimīgus viņus padarīs cilvēks, nevis kas cits? Vai tad laimi spēj dot tikai izdomāts sapņu tēls, kas atbilst sabiedrības uzstādītiem principiem un rāmjiem? Muļķīgi.
Šovakar dzerot zemeņu kokteili, un svinot to vasaru, kas ir vismaz tūkstots km attālumā no mums, es svinu dzīvi un saprotu – laimei nav rāmju, pat iedomātu nē. Tur jau tā sāls.
Loading ...
