Rudzupuke.NET

Nācu no tirgus, rokā nesot somu ar kartupeļiem, tomātiem un gurķiem. Man priekšā dejoja divi tauriņi. Viegli, laiski un draudzīgi.

Viņš arī visu savu mūžu, bija centies pavadīt viegli. Pacelties, nesatraukties, atrauties. Tomēr ikdienas dzīve un ritējums nemīl pret straumi peldētājus. Pārējo neizsakāmā vēlme skriet ātrāk, braukt tālāk, cīnīties, iet, ķert grābt, nekādā ziņā nebija gatava ļaut pret straumi lidot šādam tauriņam.

Viņam patika vasaras saulainās dienas. Kad ēdot kaimiņu dārzā zagtos ābolus, varēja bezrūpīgi gulēt pie gultas un sapņot par vieglāku dzīvi. Tur viņš varētu iet, skriet, lekt un nedarīt visu ko vēlas. Tieši spiediens darīt daudzas lietas viņu smacēja. Māte tik teica \”Ej mācies, slaists tāds, no tevis tāpat nekādas jēgas\”. Viņš jau sen bija sapratis, ka no viņa dzīvei un cilvēcei tāda, kāda tā bija daudz jēgas nebūs. Viņš nepārdos miljonus, lai ar to nopelnītu vēl dažas nulles pie algas. Tas viss bija tikai nulles, bet viņam gribējās būt skaitlim, slaidam kā viens, vai līkumainam kā trīs. Nav svarīgi kādam, bet skaitlim.

Viņš gribēja būt tauriņš. Viņš tos apskauda. Tauriņi varēja dzīvot tik bezrūpīgu dzīvi. Tie izšķīlās pavasaros un rudeņos līdz ar pirmajiem vējiem aizgāja bojā. Tie pavadīja savu dzīvi lidojot un nedomājot. Viņš gribēja būt tauriņš un nedomāt. Lidot no zieda uz ziedu. Vai akli sapīties zirnekļa izliktajos tīklos. Viņš gribēja būt tauriņš.

Tad kādā saulainā dienā. Noklausījies atkal pārmetumus par savu nederīgo eksistenci, šajā svarīgajā pasaulē, uzvilcis baltu kreklu, viņš izgāja uz ielas. Viņa kājas veda viņu uz priekšu, bet prāts stāvēja uz vietas. Galvā skanēja vieni vienīgi pārmetumi, bet dvēselē dejoja kāds mazs, vārgs tauriņš.

Sviedru lāsītes izspiedās viena pēc otras. Kreklu raustīja vējš. Tomēr ar katru sekundi viņš bija tuvāk savam mērķim. Viņš atrada savas dzīves jēgu – viņš būs tauriņš. Pēc vairākām stundām, pagalam slapjš un noguris viņš nonāca virsotnē. Lai arī dūmeņi agrāk bija bojājuši sparīgi gaisu, mutuļojot melniem dūmiem, tagad tie stāvēja klusi un vieni. Zeme pie kājām likās smieklīgi maza. Tālumā rietēja saule. Viņš izpleta rokas, aizvēra acis un aizlidoja. Viegli un brīvi. Viņš beidzot varēja nedomāt, būt pats, viegls un nepiespiests. Šajā cīņā zaudēja straume.

Bija lietaina rudens diena. Tādās dienās kā šī mirst ilgas, sapņi un cerības. Mīļotie šķiras ar atstātu sāpi sirdī, bet skrienošie šķendējas par slapjajām kurpēm. Kapsētā neviena nemanīja. Lietus lāsēm sitoties pret dažiem lietussargiem, zemes dzīlēs gūla tauriņš. Kāds draugs bija piedāvājis kapu plāksnīti bez maksas. Trūcīgā māte to pieņēma nosakot – nekādas lielās jēgas jau mums no viņa nebija. Tomēr iespējams, ka draugs pazina viņu labāk. Tagad šeit, klusumā un prom no citiem viņš atdusējās, bet uz viņa kopiņas bija tikai viens teikums – \”Viņš bija tauriņš\”.

Man ir viens draugs, kura dienasgrāmatu es lasu kā grāmatu. Ir grūti vārdos aprakstīt, cik ļoti baudāmi tas ir. Un katreiz lasot man tas viss, ko viņš sarakstījis vizualizējas acu priekšā, un es it kā dzirdu, ka viņš to stāstītu. Uh, cik spēcīga iztēle.

Reizēm lasot grāmatas arī tā gadās, kad tu iegrimsti grāmatā un savā apziņā sāc zīmēt ainiņas, sižetus, notikumus un redzi kā tas viss attīstās. Man tā bija gan ar Vējiem Līdz, gan Stimts vientulības gadu, Čempionu brokastīm, un citām burvīgām grāmatām, kuru nosaukumus neatceros. Tas laikam tomēr ir iedzimts rakstnieka talants – spēja vizualizēt tevis rakstīto tā, ka lasītājs iztēlojas kā tas viss notiek.

Atceros, kad agrāk jaunībā gribēju sarakstīt romānu par geju dzīvi, sižets joprojām galvā perinās, bet laikam drusku pietrūkst talanta. Vēlāk, kad paaugos, gribēju radīt īsfilmu ar šo pašu sižetu. Šo domu vēl neesmu atmetis, man patīk video un vairāk par pašu video, man patīk to radīt. Pat, ja absolūtā amatiera līmenī, lai gan gribētos ticēt, ka absolūtam, jau kādu laiku esmu ticis pāri.

Kautkur pa internetu klejo kārtējā ķēžu vēstuļu sērija, tikai šoreiz tās ir nevis vēstules, bet septiņi stāsti/lietas par vēstules posmu. Mani ielinkoja Rendija uzliekot vēl maģisko zīmogu par liriku. Vai tiešām visiem liekas, ka es rakstu liriski?

Cik esmu izpratis no dažādiem informācijas avotiem, tad jāraksta it kā ir septiņas lietas, kuras par tevi nezin citi. Patiesībā lielāko daļu no lietām, kuras par mani nezin citi, es nemaz nevēlos viņiem pastāstīt, tomēr neskatoties uz to, centīšos uzrakstīt septiņus stāstus (labi, ka nebija 1000 un 1 lieta).

1. Man pieder vairāk domeinu nekā man vajag, turklāt ar lielāko daļu no viņiem es nezinu, ko iesākt, tomēr neskatoties uz to, viņi visi ir aktīvā lietošanā. Parasti man uzrodas skaistas un grandiozas idejas, kuras 95% gadījumu arī tiek realizētas, tomēr vērāk man vairs nav iedvesmas gar tām krāmēties. Komandas darbā šādus cilvēkus sauc par ideju ģeneratoriem. Vispār ar mājaslapām sāku krāmēties jau ārkārtīgi sen, retais vairs atceras, ka bija sapnis.yo.lv kurā es publicēju \”dzejoļus\”. Visas lapas es veidoju pats – visās nozīmēs – tādēļ vienmēr ir bijis ārkārtīgi interesanti tās izveidot. Grandiozākie no maniem virtuālajiem projektiem noteikti ir bijuši sociālais portāls – Gay Planet Latvia; Radio Gay Extra; iepriekšējā Rudzupuķe.net versija un sākotnējā malcik.info ideja. Tomēr tam visam pa starp ir bijuši arī citi mazi sīciņi projektiņi uz bezmaksas hostingiem, no kuriem lielāko daļu neatminos.

2. Bērnībā es vasaras pavadīju laukos, kā jau daudzi bērni tajos laikos. Mums bija draugi, pie kuriem es tiku nosūtīts, kuriem bija dēls manā vecumā. Tie bija īsti lauki, jo autobuss tur brauca tikai divas reizes nedēļā. Lielāko daļu no tur pavadītā laika, es protams neatceros, jādomā tas nebija diezko interesants, tomēr ļoti spilgtā atmiņā ir palicis brīdis, kad no govīm slauktā piena izgrieza krējumu pavisam svaigu un to varēja tā vienkārši dzert kopā ar sāli. Garša joprojām ir manā atmiņā, lai gan neko tik labu vairs neesmu baudījis.

3. Ejot pa ielu, braucot trolejbusā, iepērkoties veikalā es bieži ieraugu smukus džekus. Citreiz es dzirdu viņu sarunas un man gribas ar viņiem iepazīties. Vairumos gadījumu šī vēlme ir dibināt draudzīgas attiecības kopējai burzēšanai, tomēr varbūt mani iekšējie psiholoģiskie procesi, vai sabiedrības mākslīgais spiediens un nostāja, neļauj man realizēt šādas vēlmes. Vienmēr ir likusies vilinoša doma, ka tusēšana ar stilīgiem, brīvi domājošiem naturāļiem varētu būt forša.

4. Vairākus gadus atpakaļ es biju Itālijā. Tās joprojām ir dažas no manām skaistākajām nedēļām līdzšinējā pieredzē. Lai gan es toreiz pamanījos sastrīdēties ar savu draugu, un nedaudz vēlāk ari izšķirties, tomēr šo ceļojumu joprojām regulāri atceros. Iespējams viens no vadošajiem iemesliem šādām atmiņām bija 3 nedēļas nepārtrauktas saules, temperatūra, kurā man beidzot ir silti (Latvijā man parasti ir auksti) un galu galā pirmais nopietnais un ilgstošais izbrauciens manā mūžā. Šeit Latvijā nekad neesmu sastapis tik garšīgus persikus, kādus tur varēja nopirkt uz katra stūra. Noteikti tur atgriezīšos, lai baudītu siltumu.

5. Es vienmēr esmu gribējis strādāt radio vai tv. Jau no agras bērnības. Vienmēr patikusi doma par iespēju būt tuvās attiecības ar mikrofonu. Laikam domā par to, ka tu kaut kur viens pats sēdi un runā, un visapkārt tevi klausās, atstājusi absolūti greizu iespaidu un manu domāšanu. Tomēr radio un tv ir spēks. Vienreiz dzīvē šo spēku izmantoju, lai pierādītu kādai nekaunīgai domes darbiniecei, viņas nekompetenci. Jāpiebilst, ka taisnība bija manā pusē, tādēļ to izdarīt bija īpaši viegli. Pēc intervijām un sižeta radio ziņās darbiniecei tika izteikts rājiens un mani interesējošais jautājums nokārtots zibenīgā ātrumā. Pats jaukākais ir tas, ka es zinu, es atkal būšu ēterā. Tas ir tikai laika jautājums.

6. Bērnībā, kad ciemojos pie vecmāmiņas vietējā mēroga kolhozā, mēs bieži mēdzām burzēt pie veikala ar draugiem. Toreiz maizi izvadāja mašīnās uz kurām bija rakstīts MAIZE un pienu tajās, kur rakstīts PIENS. Tad, kad atveda baltmaizi, to cēla ārā no lielām kastēm un sakrāva veikalā. Tūdaļ pēc tam saskrēja viss kolhozs, jo pa lielāko daļu no māju logiem varēja redzēt veikalu. Veikalā vienmēr smaržoja pēc svaigi ceptas baltmaizes un es nereti mēdzu apēst pusi batona vienā piegājienā. Dažreiz es to ēdu kopā ar medu. Tā tik bija dzīve!

7. Man tāpat kā daudziem draugiem ir draugi. Ar dažiem no viņiem es savos dzīves posmos esmu pavadījis vairāk laika, ar citiem mazāk. Interesanti, ka tad, ja tu kaut kur ar kādu regulāri parādies kopā, visi padomā, ka Jūs esat pāris. Vēl interesantāk tādēļ, ka tas nekad neatbilda patiesībai. Nevarētu teikt, ka tas mani jebkad būtu uztraucis, tomēr neesmu sastapis spilgtāku piemēru cilvēku izdomai.

Lielākā daļa cilvēku, kuri es gribētu, lai pastāsta par sevi septiņus stāstus, neblogo, tomēr trijiem mēģināšu nodot stafeti. Tātad:

malcik.info jaunajam autoram, iedvesmai, kā arī, jo šķiet, ka tas būtu labs pirmais raksts

deģenerālim, jo viņš stāsta mazāk nekā es gribu zināt

leocat, jo viņš raksta pārāk reti

Post scriptum

Interesanti, ka daudzi manas dzīves stāsti asociējas ar smaržām un garšām. Vēl interesantāk, ka daudzi ar bērnību, arī tie, kurus izvelējos Jums tomēr nestāstīt.