Iedomājieties, ka jūsu dzīvē pēkšņi noticis kas tāds, kā rezultātā jums atlikuši vien trīs mēneši ko dzīvot. Ko jūs darītu? Read the rest of this entry →
Man liekas, ka tad, kad visi cilvēki aug, kaut kādā brīdī visi sagrib būt populāri, atpazīstami, iekārojami, cienījami. Vārdu sakot tādi, kuru viedokli ņem vērā liela vai ievērojama sabiedrības daļa. Parasti šī fāze ir īsa un vairumam tā laideni pāriet fāzē, kur gribas būt pašam krutākajam, pašam labākajam un pašam stilīgākajam. Tas protams arī zināmā mērā sasaucās ar pirmo. Tomēr ne reizi netiek savilktas paralēles ar to, ko sev līdzi nes popularitāte. Read the rest of this entry →
Pēdējā mēneša laikā man liekas es esmu pārdzīvojis gandrīz visu iespējamo emociju gammu. No pilnīgas laimes sajūtas, kad šķiet, ka pasaulē tev neko vairāk nevajag līdz pat pilnīgam izmisumam un potenciālai depresijai par to, ka nevienam tu neesi vajadzīgs un visiem citiem iet daudz labāk.
Esmu saņēmis kaudzēm jautājumu par to, kādēļ esmu viens un kādēļ viens, ja jau tik smuks un vispārējus norādījumus par to, ka tas ir gandrīz noziegums pret cilvēci būt vienam. Un tas viss tikai tapēc, ka centos darīt kaut ko lietas labā. Pilnīgos antidepresijas murgos pat ķēros pie tik radikāliem līdzekļiem kā draugu, kuri man neraksta/nekomunicē izdzēšana no dažāda rakstura sociālajiem portāliem. Kas viss robežojās ar pilnīgu – esmu apvainojies uz visu pasauli – attieksmi, kas atskaņojās kā – visi ir ļauni. Protams, kā jau visos šādos gadījumos, kas notiek ar visiem nestabiliem cilvēkiem, vienīgais, kas tev spēj līdzēt ir nolīšana maliņā un miegs, kas atness tādu saulainu rītu kā šo.
Šorīt braucot trolejbusā ieraudzīju sen neredzētu puisi ~40, kurš izskatījās lieliski, bija diezgan priecīgs un neparko nebēdāja, vismaz ārēji nē. Un tad es pamanīju to, ko nebiju pamanījis agrāk – ka daļa pirkstu viņam ir daļēji zaudēta. Tas mani kaut kā nolika atpakaļ uz zemes. Par ko pie velna es sūdzos?! Par to, ka esmu jauns, skaists, vesels, gudrs, jauks, burvīgs, aizraujošs (…)?
Dodoties tālāk uz darbu, protams, gribas atkal noticēt, ka esmu sev vislabākais, gribas nomazgāt visus pagātnes mēslus un spoguļoties pašam savās pērlēs kā kristālbaltam gabaliņam. Nav svarīgi kādu šo gabaliņu redz citi, daudz svarīgāk ir saskatīt pašam sevī visdziļākajos slāņos zem pleķiem un kauna traipiem, ka patiesībā šis gabaliņš ir balts, tik balts, ka acis žilbst, tikai mūsu ikdiena to padara tik pelēku.
Tad es arī padomāju, varbūt beigt izlikties pašam sev, necensties kādam stāstīt, ka esmu labāks, nepievērt acis, vispār neko. ES zinu, tas ir labiem nodomiem bruģēts ceļš uz vispārēju nesapratni ar apkārtējiem, bet pa šo ceļu tak es vēl nekad neesmu gājis (…)
Loading ...
