Viņš gribēja būt tauriņš 0
Nācu no tirgus, rokā nesot somu ar kartupeļiem, tomātiem un gurķiem. Man priekšā dejoja divi tauriņi. Viegli, laiski un draudzīgi.
Viņš arī visu savu mūžu, bija centies pavadīt viegli. Pacelties, nesatraukties, atrauties. Tomēr ikdienas dzīve un ritējums nemīl pret straumi peldētājus. Pārējo neizsakāmā vēlme skriet ātrāk, braukt tālāk, cīnīties, iet, ķert grābt, nekādā ziņā nebija gatava ļaut pret straumi lidot šādam tauriņam.
Viņam patika vasaras saulainās dienas. Kad ēdot kaimiņu dārzā zagtos ābolus, varēja bezrūpīgi gulēt pie gultas un sapņot par vieglāku dzīvi. Tur viņš varētu iet, skriet, lekt un nedarīt visu ko vēlas. Tieši spiediens darīt daudzas lietas viņu smacēja. Māte tik teica \”Ej mācies, slaists tāds, no tevis tāpat nekādas jēgas\”. Viņš jau sen bija sapratis, ka no viņa dzīvei un cilvēcei tāda, kāda tā bija daudz jēgas nebūs. Viņš nepārdos miljonus, lai ar to nopelnītu vēl dažas nulles pie algas. Tas viss bija tikai nulles, bet viņam gribējās būt skaitlim, slaidam kā viens, vai līkumainam kā trīs. Nav svarīgi kādam, bet skaitlim.
Viņš gribēja būt tauriņš. Viņš tos apskauda. Tauriņi varēja dzīvot tik bezrūpīgu dzīvi. Tie izšķīlās pavasaros un rudeņos līdz ar pirmajiem vējiem aizgāja bojā. Tie pavadīja savu dzīvi lidojot un nedomājot. Viņš gribēja būt tauriņš un nedomāt. Lidot no zieda uz ziedu. Vai akli sapīties zirnekļa izliktajos tīklos. Viņš gribēja būt tauriņš.
Tad kādā saulainā dienā. Noklausījies atkal pārmetumus par savu nederīgo eksistenci, šajā svarīgajā pasaulē, uzvilcis baltu kreklu, viņš izgāja uz ielas. Viņa kājas veda viņu uz priekšu, bet prāts stāvēja uz vietas. Galvā skanēja vieni vienīgi pārmetumi, bet dvēselē dejoja kāds mazs, vārgs tauriņš.
Sviedru lāsītes izspiedās viena pēc otras. Kreklu raustīja vējš. Tomēr ar katru sekundi viņš bija tuvāk savam mērķim. Viņš atrada savas dzīves jēgu – viņš būs tauriņš. Pēc vairākām stundām, pagalam slapjš un noguris viņš nonāca virsotnē. Lai arī dūmeņi agrāk bija bojājuši sparīgi gaisu, mutuļojot melniem dūmiem, tagad tie stāvēja klusi un vieni. Zeme pie kājām likās smieklīgi maza. Tālumā rietēja saule. Viņš izpleta rokas, aizvēra acis un aizlidoja. Viegli un brīvi. Viņš beidzot varēja nedomāt, būt pats, viegls un nepiespiests. Šajā cīņā zaudēja straume.
Bija lietaina rudens diena. Tādās dienās kā šī mirst ilgas, sapņi un cerības. Mīļotie šķiras ar atstātu sāpi sirdī, bet skrienošie šķendējas par slapjajām kurpēm. Kapsētā neviena nemanīja. Lietus lāsēm sitoties pret dažiem lietussargiem, zemes dzīlēs gūla tauriņš. Kāds draugs bija piedāvājis kapu plāksnīti bez maksas. Trūcīgā māte to pieņēma nosakot – nekādas lielās jēgas jau mums no viņa nebija. Tomēr iespējams, ka draugs pazina viņu labāk. Tagad šeit, klusumā un prom no citiem viņš atdusējās, bet uz viņa kopiņas bija tikai viens teikums – \”Viņš bija tauriņš\”.
Loading ...
