Rudzupuke.NET

Šodien man kaut kāda traka muša traks ods iekoda, kā rezultātā man rādās čupa nepiepildītu vēlmju.  Turklāt, lai tas viss kopā neliktos ar mazuma piegaršu pēkšņi radās sajūta, ka tūlīt vasara būs cauri, bet es taču tik daudzas lietas biju nolēmis paveikt šajā vasarā. Nu, piemēram, iemācīties spēlēt ģitāru. Nu vismaz tik daudz, lai nospēlētu «Seši mazi bundzenieki». Read the rest of this entry →

Ir redzēts un dzirdēts un šodien atkal @windauboy iekš twitter raksta par to, kas gan notiktu, ja noplūstu viņa datu bāze ar telefona numuriem, parametriem un fotogrāfijām ar gejiem viņa mūžā. Read the rest of this entry →

Pirms kāda laika es jums vaicāju – vai esat iepazinies ar sava dzimuma pārstāvi uz ielas? Lielākā daļa no jums atbildēja skaidru un pārliecinošu – «neesmu mēģinājis/-usi», kamēr absolūtais mazākums kautrīgi sacīja «jā». Izrādās, ka neveiksmīgu mēģinājumu nav bijis nevienam. Sanāk, ka mēs esam pārāk bailīgi, lai mēģinātu ar kādu iepazīties uz ielas, bet tie daži, kuri ir mēģinājuši, to ir paveikuši. Read the rest of this entry →

Katra kārtīga homoseksuāla vīrieša mūžā pienāk tā diena, kad tu uzdod sev jautājumu – cik daudz homoseksuālu vīriešu ir man apkārt? Tu sāc vērot cilvēkus sabiedriskajā transportā, uz ielas, darbā un uzdod sev jautājumu, ar cik daudziem no viņiem varētu iepazīties tuvāk? Gluži tāpat kā katra heteroseksuāla, arī homoseksuāla vīrieša dzīvē pienāk brīdis, kad tiek vērtēts viss, kas nāk pretī. Ar šo varētu skūpstīties, ar šo pārgulēt, ar šo precēties, bet šis labāk, lai iet ātri un pretējā virzienā. Read the rest of this entry →

Es jau iepriekš esmu rakstījis par vairākām savām teorijām. Kad kļūšu vecs, slavens un bagāts, jā ap to laiku, kad man jau būs sācies vecuma marazms un aiz gara laika man nebūs ko darīt, es izdošu grāmatu, kurā apkopošu visas savas teorijas. Kaut ko līdzīgu Kazanovas traktātiem par mīlestību. Un jau otro reizi baznīcai nāksies nožēlot, ka tā nav spējusi sev pievērst tik izdevīgu autoru.

Read the rest of this entry →

Šodien pavisam nejauši sanāca būt lieciniekam tam, kā zēni mēģina iepazīties ar meitenēm internetā. Līdz šim esmu vairākkārtīgi dzirdējis geju aprindās pozitivizētus izteicienus par to, ka ar meitenēm ir iepazīties vieglāk, tur viss notiek bez spaidiem, maldus un no brīva prāta. Viss ir patiesi, tīri, skaisti un arī pūkaini. Nespēju gan iedomāties pūkainas sievietes krūtis. Read the rest of this entry →

Ir pilnīgi acīm redzams, cik ļoti mani piesaista izskats. Nu labi, ne tikai man – sen jau visādi zinātnieki un tam līdzīgie ir izpētījuši, ka cilvēkam pirmais iespaids par cilvēku rodas no tā kā viņš izskatās un tas sastāda 70% no kopējā iespaida un viss pārējais ir tikai mūsu intonācija un ko mēs tur īsti gvelžam.

Agrāk daudz es saistīju ar to, ka man ir neciešams raksturs, viņam ir neciešams raksturs un mana audzināšana ir bijusi sou sou, līdz ar ko es esmu izaudzis tāds kāds esmu (paldies Dievam). Lūk, atgriežoties pie temata, šodien man bija interesanta situācija – satiku kādu, kurš bija apģērbies kaut kā, uzvilcis kaut kādu- tris izmērus par lielu – džemperi un citus nesakarīgus apģērba gabalus. Tā kā pazīstu šo puisi jau kādu laiku, tad viņa nesaspringtums bija visai izprotams un arī es neko nepadomāju. Tomēr vēlāk, kad viņš pārģērbās, lai izietu uz ielas es pamanīju kā man mainījās attieksme. Nu it kā iekšēji, tomēr spēcīgi.

Man vienmēr fascinējuši tie cilvēki, kuriem neko nevajag. Ne tāpēc, ka viņiem būtu vairāk kā vajag, bet tāpēc, ka viņiem neko nevajag. Tā vienkārši. Man liekas, ka visiem paziņu lokā ir kāds, kurš dzīvo tādu bohēmisku (tas nav īsti precīzs formulējums, bet tuvākais man zināmais vārds, lai apzīmētu to stāvokli). Dzīvoklis, kurā drēbes mētājas kādā stūrī, vai citreiz kastes. Ir redzēti gadījumi, kad drēbes ir sastumtas skapī. Protams, kāds nosmīnēs un nošvepstēs, ka tas ir parasts nevīža, tomēr es nepiekritīšu. Tad, kad šie cilvēki ar acīmredzamu roku veiklību no pareizās kaudzes izvelk pareizos aksesuārus un apģērbu gabalus man vienmēr ieplēšas mute. Tas ir tāds kinda šovs. Un pats fascinējošākais visā šajā stāstā ir, ka finālā uzvelkot kaut kādus (kā teiktu mana vecmāmiņa) kankarus viņi izskatās snogšibateļna.

Paradox. Es vienmēr šādus cilvēkus apskaužu, jo man šķiet, ka tā dzīvot tomēr ir dzīvesveids un nekāds modes žurnāls neiemācīs tā ģērbties un redzēt pasauli. Un kā jau es minēju, kā likums ir tas, ka šo cilvēku dzīvokļi nav spoži iekāroti, bet parasti ne tapēc, ka viņi to nevarētu atļauties. Es pat nezinu kāpēc. Viņi nav pie laicīgās pasaules piesieti jeb varbūt tie ir izteikti kinestētiķi? Bet tad tomēr viņiem būtu jāizskatās draņķīgi. Kā likums dators parasti stāv vienkārši uz grīdas un pie lampas kaut kas ir piekārts. Such a māksla.

Es pat ja gribētu un izmētātu visas savas drēbes pa istabas stūriem, viņas gan dažreiz koncentrējas kādā malā, bet ne vairāk kā grupās pa trīs līdz pieciem apģērba gabaliem, nekad nespētu tā izskatīties. Bet tie cilvēki es nezinu. Viņi vienkārši apģērbjas. (LOL)

Bet atgriežoties pie manis man tomēr apnīk skatīties uz vienām un tām pašām lietām (kuram gan neapnīk?). Tādēļ ir patīkami redzēt vismaz diferencētu iepakojumu.

Mēs dzīvojam visi savu dzīvi, dažreiz pat nedomājot par to, ar ko tā varētu beigties, par to, ka dzīvojam šodien un, ka vislielākā mūsu māka ir nodzīvot skaisti šo dienu, nevis domāt, par to, ka laimīgi būsim rīt, kad nopirksim jaunu auto, vai otrādi, domāt, ak, cik laimīgi mēs bijām vakar, kad dzīve bija skaistāka un zāle zaļāka. Ne velti kāds no filozofiem, ja nemaldos Dekarts, teica, ka laimīgi mēs varam būt tikai šodien, tikai tagad, tikai šajā mirklī. Man liekas, pēdējā nedēļā es beidzot esmu atklājis šī teiciena jēgu un atradis sevi, spējis būt laimīgs katru dienu, padarīt laimīgu sevi pašu es pats, bez trešās puses iejaukšanās. Šodien pēc atgriešanās no nelielas eiforijas +31 grāda temperatūrā, visapkārt redzot civilizāciju un cilvēkus, kas čīkst, cik viņiem ir slikti, kāda viņiem ir depresija. Tas netiešā mērā atgrūž mani no viņiem, es tikai tagad saprotu, cik tāls ceļš viņiem ejams, līdz viņi sapratīs, ka laime ir viņos pašos, nevis trešās puses apstākļos, kas it kā viņus padarīs laimīgus.

Tieši tur ir tas āķis, ka mēs visi ceram un gaidam uz kādu trešo, ka viņš padarīs mūs tik īpaši laimīgus, uz trešajiem notikumiem, faktiem, lietām … Es, piekrītu, ir grūti atrast sevi, savu dzīvi un savu iekšējo mieru, bet tad, kad tu to beidzot esi izdarījis, tu tik ļoti labi proti novērtēt, cik labi tas ir. Visvairāk mani biedē šī dīvainā sajūta, ka tu pats esi šīs laimes ģenerators, kas to visu rada. Tas ir laime esi tu pats. Tas ir nedaudz it kā pretrunā ar to, kā domā visa tā sabiedrības daļa, kurai ir slikti, kura gaida to sapņaino princi baltā zirgā, kas padarīs viņus laimīgus. Vispār nesaprotu, kapēc cilvēki domā, ka laimīgus viņus padarīs cilvēks, nevis kas cits? Vai tad laimi spēj dot tikai izdomāts sapņu tēls, kas atbilst sabiedrības uzstādītiem principiem un rāmjiem? Muļķīgi.

Šovakar dzerot zemeņu kokteili, un svinot to vasaru, kas ir vismaz tūkstots km attālumā no mums, es svinu dzīvi un saprotu – laimei nav rāmju, pat iedomātu nē. Tur jau tā sāls.