Rudzupuke.NET

Esmu tāds pats puisis, kā daudzi no mums šajā lielajā un krāsainajā pasaulē. Priecājos par tiem vakariem, kad spēju būt kopā ar sevi absolūtā harmonijā un ļaut savam iekšējam es izpausties tā, kā vien viņam tajā vakarā ir gribējies.

Man patīk lasīt, bet diemžēl esmu tam nedaudz par slinku. Man patīk mūzika, kurā varu justies mierīgi un nosvērti. Tomēr reizēm šāda mūzika izrādās ir parasts klusums.

Es ticu, ka pasaule varētu būt labāka, ja ikviens no mums pieliktu savu roku, kaut nedaudz pakustinātu pirkstu, lai tā patiešām tāda kļūtu. Es neuzskatu, ka katrs sīkums ir jāiesaiņo plastikāta maisiņā. Es draudzējos ar atvērtā koda programmatūru un redzu tajā spēku un iespējas.

Es mīlu noskaņas. Es mīlu noskaņu vienatnē, divatā, trijatā un tūkstošu starpā, jo tās ir emocijas, kuras glābj manu dzīvi un palīdz to piepildīt krāsainu un pārdomātu.

Parasti cilvēkiem izlasot šādus tekstus gribas kaut ko atbildēt. Viņi it kā cenšas, jo viņus uzrunā brīvi teksti, kuros nav sarkasma, kuri ir tik emocionāli vienkārši un bezgala patiesi. Tomēr viņi nespēj un sanāk tāds neveikls raustīts teikums.

Jā es esmu ar raksturu, man ir viedoklis, tomēr es to neizsaku par lietām, no kurām neko nesaprotu. Es varu būt jauks, ass un neciešams. Tomēr katrai medaļai ir arī otra puse, un es varu būt arī jauks, patīkams un baudāms. Tas laikam tomēr ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. No tiem, kuriem mēs sevi pakļaujam ik dienu.

Man patīk gudri puiši. Tādi, kuri prot un saprot, ko viņi dara. Man nepatīk cilvēki, kuri iedomājas, ka viņi zin visu, vai iedomājas, ka viņi zin vairāk nekā viņi zin patiesībā. Jā man arī nepatīk muļķi. Es drīzāk esmu no tiem, kas piekrīt, ka cilvēka patiesā būtība ir kaut kur pa vidu. Mēs visi pārāk daudz spēlējam teātri iepazīstoties, un tā ir cena, kas mums jāmaksā par dzīvi šajā sabiedrībā.

Un vēl, šis teksts top sēžot uz grīdas, un tiek rakstīts manuprāt visu laiku labākajā teksta redaktorā – Notepad.exe.

Šīrīta laikā man ir uzrakstījuši daudz vairāk cilvēku nekā tas parasti notiek dienas laikā. Daudz vairāk piezvanījuši un vispār daudz vairāk atcerējušies, ka es esmu un dzīvoju tepat. Godīgi sakot nedaudz pārsteidzoši.

Tikpat ļoti, cik pārsteidzošs ir fakts, ka cilvēki mani atceras, ir pārsteidzošs fakts, ka cilvēki ir vienīgās būtnes, kas priecājas par to, ka mēs paliekam vecāki (par šo jau esmu rakstījis agrāk). Vēl vairāk, viņi steidz apsveikts viens otru ar šo novecošanas faktu. Es saprastu, ja to darītu tikai jaunie – sak – tagad tu esi vēl vecāks par mani hahaha man ir vairāk izredžu. Bet to tak dara gan jaunie, gan vecie. Varbūt vecajiem ir motivācija – tagad tu zini kā tas ir palikt arvien vecākam. Ha! It kā mēs kādreiz būtu palikuši jaunāki.

Nav jau tā, ka man šī diena būtu kāda skumju vai sēru diena, tomēr tā ienes, es domāju katrā cilvēkā, zināmu devu pārdomu par to, kas tu esi, ko tu dari, kur šobrīd atrodies savā dzīves ceļā un kur tieši vēl vēlies nokļūt. Katra dzimšanas diena ir kā pieturas punktiņš starp stacijām. Mēs apstājamies atpūsties, lai atkal rīt skrietu tālāk. 24 stundas atpūtas reizi 365/6 dienās. Savdabīgi izveidota sistēma.

Protams, mūsu dzīvē ir arī citi pieturas punkti, kad mēs neviļus apstājamies apskatīties, kas tad īsti notiek mums visapkārt, tomēr dzimšanas diena ir tāds stabils ikgadējs rādītājs, kad pa vidu priekam un satraukumam pārņem skumjas par varbūt neiespēto, nesasniegto un neizdarīto. Tas ir tāds jaunā gada efekts. Ne velti astroloģijā uzskata, ka cilvēka jaunais (astroloģiskais) gads sākas viņa dzimšanas dienā. Tādēļ, daudz laimes jaunajā gadā!