Rudzupuke.NET

Mūsu dzīvē nereti tiek uzdoti jautājumi par to, kas ir krutāk un uz ko mums vajadzētu tiekties. Sabiedrības apziņā pārsvarā ir iepotēts, ja tu neesi kruts, tad tu noteikti esi zaudētājs. Bet, kuram gan gribas būt zaudētājam? Un te vienu dienu es guļu, vēroju griestus un slinki ar kreiso roku dzenāju mušas prātodams, kas īsti ir krutākais, ko mēs varam dzīvē sev iegūt? Vai krutums aprobežojas ar sarkanu Ferrari vai tam vajag ko vairāk? Read the rest of this entry →

Piektdienas vakars mazveikalā «Maxima». Pat jau simts metrus pirms paša veikala ir jūtams, ka pilsētā valda piektdienas noskaņojums. Sapucējušās meitenītes ar grūti nosakāmu vecumu pēc skatā, drosmīgi zēni ar plikiem kakliem un salā plīvojošiem matiem. Čaukstoši maisiņi, smiekli un saviesīgas sarunas autobusa pieturā. Read the rest of this entry →

Ikviena cilvēka dzīvē sarodas lietas, kuras mums ir svarīgas un bez kurām savu dzīvi nespējam iedomāties. Meitenēm tās ir skropstu tušas un lūpukrāsas, zēniem automašīnas…

Manā pasaulē pirmajā mirklī šķiet, ka nav lietu bez kurām nevarētu dzīvot un dienas ritējums apstātos. Galu galā šai pasaulē mēs visi esam ieradušies bez priekšmetiem un lietām, kuras ir mums apkārt. Tomēr veroties sev apkārt rūpīgāk, pamanām, ka ir lietas, kuru vecums jau sen pārsniedz pieklājīgu un cits mūsu vietā tās jau būtu izmetis. Tomēr tās ir šeit pat mums līdzās. Kādēļ? Read the rest of this entry →

Un lūk, iedvesmojoties no Daniela manas 10 lietas bez kurām dzīve nebūtu tik baudāma. Uzreiz gribu uzsvērt, ka dzīve arī bez tām joprojām būtu pilnīgi normāla un iespējama, tomēr katram no mums ir lietas, ar kurām tā ir baudāmāka un pierastāka, jo «es tā esmu pieradis». (sakārtots nejaušā secībā) Read the rest of this entry →

Šodien kā pie svētdienas labi izstaigājos un protams atnākot mājās vienīgais ko gribas darīt ir gulēt izstiepjot kājas pret grieztiem.

Nu tad lūk, guļu dīvānā, blenžu griestos un pēkšņi manu trauslo acu skatienu piesaistīja plaukts ar diskiem, vai pareizāk būtu teikt ar matricām. Lūk. Skatos uz to plauktu un domāju, kad pēdējo reizi kaut ko no tā visa esmu izmantojis. Labi, diezgan skaidri atceros to dienu pirms kāda mēneša, kad ņēmu linux live cd, lai izglābtu kādu ar MS Windows sajātu cieto disku. Vēl atceros, ka ņēmu XP instalāciju, lai uzinstalētu windows.

Tomēr nav nekādu skaidru ziņu par to, kad pēdējo reizi ir lietots viss tas pārējais, kas tur ir. No šejienes tā guļot var salasīt dažus nosaukumus. Piemēram Alla Pugačova (krilicā oriģinālie diski), Chris Rea, Marie N, un tad ļoti daudz matricu uz kurām rakstīts apmēram tā – FujiFilm DVD +R vai TDK CD-R vai Verbatim, Sony u.tml. Neatceros, kad būtu pēdējo reizi kaut ko no tā visa kustinājis.

Guļu te un domāju. Stāv tā plastmasa plauktā un vāc putekļus. Tāpat kā drēbes. Katram no mums skapī ir drēbes, kuras neatceramies, kad pēdējo reizi esam vilkuši, bet tomēr taisot pavasara tīrīšanu rokas kaut kā nepaceļas pietiekami augstu, lai viņas izmestu. Un tā viņas tur stāv … gaida kārtu. Nez kad pienāks kārta matricām?

Kāds no daudzajiem pasaulē pazīstamajiem filosofiem bija teicis, ka prāts ir visu lietu mērs. Un var viņu saprast, jo tikai ar prātu mēs izmēram savu attieksmi pret kādu cilvēku vai lietu. Tikai ar prātu mēs novērtējam, kas ir tas svarīgais, kas mums kādā patīk, vai tieši otrādi pilnīgi un galīgi nepatīk.

Es vairākas reizes dzīvē esmu nonācis pie secinājuma, ka, lai arī man patīk izmēģināt jaunas lietas, pārbaudīt, kā tās darbojas dabā un bieži vien pašam radīt ko jaunu, es tomēr dziļi dvēselē esmu stagnātisks. Es gadiem pusdienās varu ēst cūkgaļas karbonādi ar ceptiem kartupeļiem.

Atceros reiz mana draudzene vecajā labajā preses namā iesmēja, ka es kā vienmēr ēdīšu to karbonādi, jo neko citu jau es neēdu. Un ir arī zināma taisnība.

Šodien es izdarīju vēl kādu secinājumu – lai arī es ātri pieķeros dažādām lietām un cilvēkiem, ir vajadzīgs samērā ilgs laiks, lai es pie tām pierastu un uztvertu tās kā savas un pašsaprotamas. Piemēram, pirms vairāk kā trīs gadiem es pārcēlos uz pašreizējo dzīvesvietu. Un tikai šodien gatavojot brokastis es sajutos šeit kā mājās, kā vietā, kurā es varu būt es pats un kur man nenoviena nav jāslēpjas vai jāietērpjas kādos sabiedrības uzstādītos rāmjos.

Mūsu sabiedrībā vispār pieņemts daudz ko ielikt rāmjos un uzskatīt, ka kaut kas ir labs vai slikts. Un tad paziņot, ka tam un tam par to un to ir slikta attieksme. Bet ko nozīmē slikta? Šim cilvēkam varbūt kaut kas nepatīk vai neliekas interesants, bet kādēļ uzreiz slikts?

Prātā nāk kādreiz vecmāmiņas teiktais, laikam iz kādas tautasdziesmas – visi manim labi bija, kad es pati laba biju. Tad nu esiet labi pret citiem un varbūt citi būs labāki pret jums. Lai gan grūti, piekrītu, ir grūti būt labam.

Vai Jūs varat atbildēt uz jautājumu – kas Tu esi? Piemēram, dziedātājs, mākslinieks, gleznotājs, galdnieks, frizieris, metālgriezējs, loka metinātājs (…)

Cilvēkiem ar skaidru domu un vīziju par to, kur viņš dodas šajā dzīvē parasti ir skaidrs, kas viņš ir. Savukārt citiem ir visai abstrakta izpratne par to, kas ir kas un ko mēs vēlamies dzīvē sasniegt.

Pieiesim lietai no citas puses. Cilvēki vaicā, ko tu proti vislabāk. Un, ko tu proti? Lūk es domāju par sevi, ko es protu. Man ir idejas. Čupa ar idejām. Bet es neko neprotu. Neprotu viņas realizēt, izdomāt tehniku, risinājumu vai pielietojumu.

Amatieri no profesionāļa atšķirot fakts, ka viņš var darīt arī citas lietas izņemot savu pamatlietu. Tātad, kurš no Jums nodarbojas ar to vienīgo lietu, ko viņš dzīvē grib darīt un nedara neko citu? Hā Hā (kā Nelsons rādot ar pirkstu). Neviens, protams, jo mūsu laikmetā tagad ir ārkārtīgi kruta un moderni būt cilvēkam orķerstrim.

Bet, pat, ja mēs atmestu visus kapitālisma iemeslus kuru dēļ mēs nevaram darīt to ko mēs gribam. Vai Jūs ziniet, ko Jūs no sirds un dvēseles vēlaties darīt un kam veltīt sevi pilnībā? Padomājiet par to.