Rudzupuke.NET

Jūs nekad neesat domājuši par to, ka meitenēm visu izdarīt ir vieglāk un vispār konceptuāli dzīvot ir vieglāk? Nē es šeit nerunāju par to, ka es gribētu veikt dzimuma maiņu un būt meitene, bet meitenēm ir vieglāk. Nu vismaz sadzīviski vieglāk. Neiet viņām kaut kas nesanāk, hlop hlop ar actiņām un kāds atskrien visu izdara un palīdz. Vai, piemēram, nevar kaut ko pacelt panest hlop hlop ar actiņām …

Un kā vīriešiem. Nesanāk, ā tad jau tu neesi vīrietis, nevari … kur nu sagaidīt, kad kāds palīdzēs. Man liekas, šīs joprojām ir sekas tam, kas tika kultivēts plaši padomju savienībā – īsti vīrieši neraud.

Pēdējā laikā arvien vairāk domāju par to, vai geji ir kaut kas īpašs? Man liekas daudzi no mums pasniedz to apmēram tādā manierē, mēs neesam tādi, mēs esam tādi. Citi savukārt noteikti pasniedz to – es neesmu tāds manierē – kas atkal liek domāt, ka tas ir kaut kas īpašs, jo no tā ir jākaunas. Attiecīgi rodas jautājums – vai geji ir kaut kas special?

Es, lai arī vēl neesmu redzējis, tomēr jau pēc pirmajām atsauksmēm šmiterī redzu, ka cilvēki tomēr šo filmu par Bruno uztver savdabīgi. Vai viņa ļaus gejiem būt saprastākiem vai nē? Jeb varbūt tādas nesapratnes nemaz nav?

Vispirms jau mēs paši labprāt izturamies kā pārākie cietēji. Šeit gan taisnības labad jāpiebilst, ka neesam vienīgā sociālā grupa, kurai raksturīga šāda uzvedība. Otrkārt, kā liecina mana pieredze, cilvēkiem pa lielam ir vienalga ar ko tu guli. Tiešām. Es nepārspīlēju. Pēdējais komiskākais gadījums bija Andrejsalā.

Gājām divatā ar kādu draugu un pēkšņi pretimnākošie pacani sāk ar tekstu – ei golubki sigareta nenaidotsa? Un es dodu visus 100, ka tie nebija ne geji, pat biseksuāli nē. Iespējams pie vainas ir Andrejsalas īpašā aura un vispārzināmā tur valdošā atmosfēra un nedaudz hipijīgā publika. Man vienmēr licies, ka tur ikdienā tusē hipiji :) Tā teikt, mūsu laikmeta puķu bērni.

Es drīzāk nepiekrītu, nekā piekrītu faktam, ka tas ir kādas Mozaīkas vai citas tam līdzīgas organizācijas nopelns. Drīzāk gan holivudas un jaunās paaudzes, kas aug un nav tik bailīga kā vecā. Mainās paaudzes un mainās gan attieksme, gan uzskati.

Pat, ja mēs pavērojam sludinājumu portālus. Arvien biežāk mana tekstus – gribu pamēģināt – noskaņās. Es tiešām nezinu kādu fobiju, kompleksu vai varbūt veselīgas-izzinošas ziņkāres nomākti cilvēki viņus raksta, bet ceru, ka tas nav kādas mītiskas demagoģijas izdomātas sekas. Iespējams pēc daudziem gadiem mēs dzīvosim pavisam citādākā pasaulē, jācer, ka ne bankrotējušā.

Kāds no daudzajiem pasaulē pazīstamajiem filosofiem bija teicis, ka prāts ir visu lietu mērs. Un var viņu saprast, jo tikai ar prātu mēs izmēram savu attieksmi pret kādu cilvēku vai lietu. Tikai ar prātu mēs novērtējam, kas ir tas svarīgais, kas mums kādā patīk, vai tieši otrādi pilnīgi un galīgi nepatīk.

Es vairākas reizes dzīvē esmu nonācis pie secinājuma, ka, lai arī man patīk izmēģināt jaunas lietas, pārbaudīt, kā tās darbojas dabā un bieži vien pašam radīt ko jaunu, es tomēr dziļi dvēselē esmu stagnātisks. Es gadiem pusdienās varu ēst cūkgaļas karbonādi ar ceptiem kartupeļiem.

Atceros reiz mana draudzene vecajā labajā preses namā iesmēja, ka es kā vienmēr ēdīšu to karbonādi, jo neko citu jau es neēdu. Un ir arī zināma taisnība.

Šodien es izdarīju vēl kādu secinājumu – lai arī es ātri pieķeros dažādām lietām un cilvēkiem, ir vajadzīgs samērā ilgs laiks, lai es pie tām pierastu un uztvertu tās kā savas un pašsaprotamas. Piemēram, pirms vairāk kā trīs gadiem es pārcēlos uz pašreizējo dzīvesvietu. Un tikai šodien gatavojot brokastis es sajutos šeit kā mājās, kā vietā, kurā es varu būt es pats un kur man nenoviena nav jāslēpjas vai jāietērpjas kādos sabiedrības uzstādītos rāmjos.

Mūsu sabiedrībā vispār pieņemts daudz ko ielikt rāmjos un uzskatīt, ka kaut kas ir labs vai slikts. Un tad paziņot, ka tam un tam par to un to ir slikta attieksme. Bet ko nozīmē slikta? Šim cilvēkam varbūt kaut kas nepatīk vai neliekas interesants, bet kādēļ uzreiz slikts?

Prātā nāk kādreiz vecmāmiņas teiktais, laikam iz kādas tautasdziesmas – visi manim labi bija, kad es pati laba biju. Tad nu esiet labi pret citiem un varbūt citi būs labāki pret jums. Lai gan grūti, piekrītu, ir grūti būt labam.

Man ir viens draugs, kura dienasgrāmatu es lasu kā grāmatu. Ir grūti vārdos aprakstīt, cik ļoti baudāmi tas ir. Un katreiz lasot man tas viss, ko viņš sarakstījis vizualizējas acu priekšā, un es it kā dzirdu, ka viņš to stāstītu. Uh, cik spēcīga iztēle.

Reizēm lasot grāmatas arī tā gadās, kad tu iegrimsti grāmatā un savā apziņā sāc zīmēt ainiņas, sižetus, notikumus un redzi kā tas viss attīstās. Man tā bija gan ar Vējiem Līdz, gan Stimts vientulības gadu, Čempionu brokastīm, un citām burvīgām grāmatām, kuru nosaukumus neatceros. Tas laikam tomēr ir iedzimts rakstnieka talants – spēja vizualizēt tevis rakstīto tā, ka lasītājs iztēlojas kā tas viss notiek.

Atceros, kad agrāk jaunībā gribēju sarakstīt romānu par geju dzīvi, sižets joprojām galvā perinās, bet laikam drusku pietrūkst talanta. Vēlāk, kad paaugos, gribēju radīt īsfilmu ar šo pašu sižetu. Šo domu vēl neesmu atmetis, man patīk video un vairāk par pašu video, man patīk to radīt. Pat, ja absolūtā amatiera līmenī, lai gan gribētos ticēt, ka absolūtam, jau kādu laiku esmu ticis pāri.

Vai Jūs varat atbildēt uz jautājumu – kas Tu esi? Piemēram, dziedātājs, mākslinieks, gleznotājs, galdnieks, frizieris, metālgriezējs, loka metinātājs (…)

Cilvēkiem ar skaidru domu un vīziju par to, kur viņš dodas šajā dzīvē parasti ir skaidrs, kas viņš ir. Savukārt citiem ir visai abstrakta izpratne par to, kas ir kas un ko mēs vēlamies dzīvē sasniegt.

Pieiesim lietai no citas puses. Cilvēki vaicā, ko tu proti vislabāk. Un, ko tu proti? Lūk es domāju par sevi, ko es protu. Man ir idejas. Čupa ar idejām. Bet es neko neprotu. Neprotu viņas realizēt, izdomāt tehniku, risinājumu vai pielietojumu.

Amatieri no profesionāļa atšķirot fakts, ka viņš var darīt arī citas lietas izņemot savu pamatlietu. Tātad, kurš no Jums nodarbojas ar to vienīgo lietu, ko viņš dzīvē grib darīt un nedara neko citu? Hā Hā (kā Nelsons rādot ar pirkstu). Neviens, protams, jo mūsu laikmetā tagad ir ārkārtīgi kruta un moderni būt cilvēkam orķerstrim.

Bet, pat, ja mēs atmestu visus kapitālisma iemeslus kuru dēļ mēs nevaram darīt to ko mēs gribam. Vai Jūs ziniet, ko Jūs no sirds un dvēseles vēlaties darīt un kam veltīt sevi pilnībā? Padomājiet par to.