Rudzupuke.NET

Kāds mans draugs, pameta linku uz 10 varmākas pazīmēm, tad lūk, velkam paralēles ar geju iepazīšanos internetā.

Par potenciālo varmāku un viņa centieniem sameklēt upuri liecina vairākas pazīmes. Kļūsti uzmanīgs, ja kāds:

Uzsāk ar Tevi „nevainīgu” saraksti un prasa par Tevi personisku informāciju;

Regulāri un visi, kas vēlas iepazīties jebkurā portālā :D

Arvien uzkrītošāk interesējas par Tevi un Tavu ikdienas dzīvi, prasa, kā Tu jūties, interesējas, vai esi nelaimīgs un vientuļš, un vai vecāki Tev velta pietiekami daudz uzmanības;

Loģiski, visiem pirmais jautājums ir kā man iet, ko es daru, ar ko nodarbojos, kur strādāju un par ko mācos

Grib zināt, vai Tev ir draugs vai draudzene, un jautā, kad dienas laikā Tu esi viens pats – bez draugiem un vecākiem;

Ne vienmēr citreiz viņi to jau zin, ja tas ir bijis norādīts. Tiesa gan, kad esmu viens arī regulāri daudzi prasa, it īpaši, ja grib seksu

Prasa, kā Tu izskaties un ģērbies gan skolā, gan gultā. Pieprasa atsūtīt Tavus attēlus;

Ja vien tie nav publicēti jau agrāk tajā pašā portālā, pieprasa arī attēlus, par ģērbšanos gan nav prasījuši, ja nu vienīgi – vai tu neizskaties pēc cacas

Vēlas Jūsu attiecības saglabāt kā „noslēpumu” un jautā, vai var Tev uzticēt noslēpumus un uzticēties;

Mhm, viņi to sauc par konfidencialitāti

Ļoti interesējas par Tevi, izsaka komplimentus, atbalsta Tevi, bet par sevi izvairās runāt. Cenšas Tevi iežēlināt, stāstot, cik pats jūtas vientuļš, un slavē Tevi par līdzjūtību un spēju saprast citus. Izpēti sava „drauga” profilu – iespējams, ka viņa čata draugu sarakstā ir tikai viena vecuma vai dzimuma „draugi”;

Regulāri visiem ir nospiedošā vairākumā draugos geji, gejiņi un gejuļi :D

Sola, vai dod dāvanas, kaut gan Jūs neesat tik tuvi draugi. Tajā pašā laikā šis „kāds” pēkšņi var kļūt dusmīgs un valdonīgs;

Vot Dāvanas, gan neviens nesola dot, bet esmu dzirdējis nostāstus, ka citiem solot, dusmīgi un valdonīgi gan mēdz kļūt, bet tad es parasti saraksti pārtraucu

Vēlas ar Tevi čatot dīvainās diennakts stundās, piemēram, pirms gulētiešanas

Bet es arī tā daru!

Jautā un raksta par lietām, par kurām Tev kļūst neērti, un interesējas par Tavu seksuālo pieredzi, kā arī grib, lai Tu apmeklē portālus, kur redzama pornogrāfija. Runā par saviem dzimumorgāniem, stāsta par savām fantāzijām, seksu un piedāvā „spēlēt aizraujošas spēles”;

Jā, man ir viens draugs, kas regulāri atsūta linkus no porno portāla, lai mani uzmundrinātu. Bet tur ir jāreģistrējas :( Aizraujošas spēles gan nepiedāvā, laikam neizskatos pēc interesanta rotaļu biedra

Tev nezināmā veidā uzzinājis par Tevi lietas, kuras Tu neesi stāstījis.
Arī regulāri, bet tas mani jau sen vairs nestrauc!

Un tagad padomājiet, cik daudz no Jūsu jaunajām mūža mīlestībām sākuma stadijā atbilst šīm 10 pazīmēm un cik pazīmēm atbilstat jūs?

Via drošsinternets

Man šorīt kāds uzrakstīja – nekam nevajag pieķerties, tad vieglāk būs šķirties. Ja godīgi, man tas likās nedaudz dīvaini. Kāga gan jēga iepazīties ar cilvēku, ja jau no paša sākuma nolem, ka būs jāšķiras. Tas nekas, ka varbūt zemapziņā daudzi no mums ir bezcerīgi noskaņoti un saprot, ka nekas nav mūžīgs, bet vai tāpēc ir slikts tas laiks, kuru pavadam kopā viens otram pieķērušies vairāk nekā vajadzētu, kā rezultātā sākam viens otru apgrūtināt?

Nekam nevajag pieķerties. Cik vienkāršs un vienlaikus arī bezjēdzīgs ieteikums. Var mēģināt nepieķerties lietām, priekšmetiem, apģērbam, bet tāpat parādiet sievieti, kurai nav mīļāko kurpju, parādiet vīrieti, kuram nav mīļākā krekla, bikšu vai kādu citu mēslu, kas sen jau būtu jāizmet. Mēs visi pieķeramies lietām un par to nekautrējamies, mēs ar to parādam savu attieksmi pret tām – cik īpašas tās mums ir.

Ja mēs pieķeramies cilvēkiem, vai tas nozīmē, ka tie ir īpaši arī mums? Varbūt tie ar laiku kļūst īpaši, tad, kad patiešām esam pieķērušies. Bet, ja veidojam attiecības ar domu – nepieķeries – nesāpēs – vai tas nozīmē, ka šis otrs cilvēks mums nekad nebūs īpašs jeb varbūt tomēr īpašs var būt kaut kas, kam tu neesi pieķēries?

Padomāsim. Vai jums ir īpaša šī valsts vai varbūt kāda dziesma? Nē man nesanāk, ja tā ir dziesma vai valsts, tad mēs dziļi sirdī, lai arī varbūt būtu nepopulāri atzīt to, tai tomēr esam pieķērušies, kaut kādu trešo apstākļu ietekmē. Piemēram, dziesma var kļūt īpaša tādēļ, ka pirmo reizi skolas diskotēkā skūpstijāt kādu, kas jums toreiz tik ļoti patika, bet tagad ir tur tas dīvainais tirliņš, un skanēja tieši šī dziesma. Vai mēs esam pieķērušies šim ārējam apstāklim jeb šai dziesmai? Jeb trešā ārējā apstākļa ietekmē, kas saistīts ar mūsu pieķeršanos tam, veicina pieķeršanos citām lietām/subjektiem, no kuriem vēlāk grūti šķirties. Nedaudz sarežģīti, bet šķiet, ka doma ir skaidra.

Tātad mūsu emocijas un jūtas ir balstītas uz dažāda līmeņa pieķeršanos. Bet kas ir mīlestība? Vai pieķeršanās pārākajā pakāpē, kad atkarībā no pieķeramā subjekta ir pārāk liela? Par to droši vien vēl zinātnieki strīdas.

Neviļus man rodas jautājums vai ir iespējams nepieķerties lietām? Droši vien daudzi apgalvos, ka ir, viņus nekas neinteresē, viņiem neko nevajag un pārvākties viņi var ar vienu mazo iepirkumu maisiņu. Nē mīlīši, ar mazo iepirkumu maisiņu jūs jau apliecināt, ka esat pieķērušies šīm lietām. Bet, kas notiek ar mūsu pieķeršanos, tad kad mēs šīs lietas izmetam? Vai tā ir tā grūtā un smagā atvadīšanās jeb mēs pārkāpjam pāri tām atmiņām un emocijām, kas mūs ar to saista? Jāatzīst, ka parasti jau mēs vispirms mīļoto kreklu nobāžam skapja tālākajā stūrī ar domu, lai nepinās te pa priekšu, jo to tak vilkt nevar, bet ārā mest arī žēl. Sanāk, ka sāk darboties princips – no acīm prom, no sirds ārā. Un tad, kad no sirds ārā, tad kādā pavasara sestdienas rītā varam to atrast un noteikt – vai, šitas jau vecs, biju domājis, ka jau izmetu – un izmest.

Vispār man liekas es palieku vecs, es vairs nemāku un gandrīz negribu gulēt ar kādu kopā, it īpaši, ja tas kāds vēl visu nakti neliek miera. un tad tas šausmīgais rīts, kad vienīgā doma ir, lai tas viss ātrāk beigtos.

vispār laikam tās lieldienas tomēr ir kautkādā mērā kritiskas. vakar man sāka rakstīt kaut kāds džeks, par tēmu iepazīties. un tad sākās, kas tu esi pēc horoskopa, kas tev patīk, kādu mūziku tu klausies utt. ziniet es sajutos kā pie prokurora. komentāros (cita portāla blogā) pie mana iepriekšējā raksta cilvēki raksta, ka vajag iet uz randiņiem un tajos pārrunāt visus interesējošos jautājumus. vai nu es palieku vecs, vai arī manā jaunībā randiņi bija savādāki. tas jau ir kā darba pārrunās, jūs taču iepazīstat cilvēku nevis pērkat galdu vai iegūstat jaunu pakalpojumu (lai gan kā uz to skatās, protams). nu lūk. un tad, kad TAS (prokurors) tika apgaismots, ka es nedaudz jūtos kā pie prokurora un man šāds notikumu gājiens šķiet neloģisks, viņš man paziņoja, ka aklo randiņu piedāvājumu esot pārāk daudz un vispirms jau esot jāsaprot vai vispār ir vērts tikties. atkal man jātaisa liriska atkāpe un jāpaskaidro, ka bildes ir redzamas, tātad par aklo randiņu neiet runa šī vārda klasiskā izpratnē. sanāk par aklo uzskatu randiņu iet runa.

var jau būt, ka mūsdienu laika ritējums un mērķi prasa atbilstošu rīcību, bet tad, kad es biju jauns (labi es tāds esmu, bet es biju arī jaunāks agrāk), mēs gājām uz randiņiem nedomājot par to, vai pasaules saderēs, mums bija jautri, un pilnīgi rozā, kino filmas un pastaigas gar krastmalu nakts vidū. patiesībā dajebkas, ko mūsu sirds vēlējās. man liekas mūsdienu jaunieši (ap 18) vairs neko tādu neredz. viņiem tikai tā sms-ļubovj.

un vispār, no šodienas skatu punkta skatoties, man liekas, ka es kādā varu iemīlēties tikai vājuma mirklī.

Vispār.

Es jau nerunāju par faktu, kad divi bijušie izdomā, ka viņiem tagad būs grande amore, neskatoties uz to, ka viens par otru ne īpaši labi pirms tam ir izteikušies, bet tas tā. Lai jau cilvēki ir laimīgi, ja viņiem viss izdodas. Es šoreiz par citu.

Atrast kaut ko piemērotu tieši tev ir tikpat neiespējami kā iegādāties jaunus apavus. Labi tas ir iespējami, bet katrs kurš ir mēģinājis ko tādu paveikt, piekritīs – tas ir viens nogurdinoš un ļoti garš process. Visupirms ja jau tu vari atrast vēl kaut ko, kas tev patiktu no ārpuses uz aci, tad atrast kaut ko, kas tev patiktu no iekšpuses, un, kas vēl svarīgāk, kam tu patiktu no iekšpuses brīžiem šķiet gandrīz neiespējami. Tad kā, lai to vispār paveic? Metodam tika?

Var jau pieiet tai lietai kā to dara daudzi – uzdot kaut kādus kontroljautājumus, kas, protams, palīdz atsijāt pirmo kārtu, bet tomēr, nekādu pilnību tu ar to neatradīsi. Labi, pilnība neeksistē, mēs visi to zinam, pietiek izlikties. Un tomēr atrast kompromisu, kas apmierinātu visas puses gan ar piedāvājumu, gan kvalitāti, gan izpildījumu ir vairāk kā komplicēti.

Šorīt guļot gultā un pētot griestus, attinu atpakaļ filmu par vairākiem gadiem un secināju, ka lieldienas bieži beigušās ar kaut kāda rakstura romantiskām attiecībām. Tikai nesapratu kāpēc. Tie taču nav nekādi izmisuma svētki kā, piemēram, ziemassvētki vai jaunais gads. Un tomēr, ko gaidīt šogad? Varbūt labāk izslēgt gaismu, aizvērt logus un nebojāt citiem dzīvi?

Sanāk, laikam, ka es koncentrējos uz vienām un tām pašām tēmām dažādos mūsu dzīves aspektos. Bet tur jau neko nevar darīt, jo mums tā dzīve patiesībā grozās ap vienām un tām pašām tēmām dažādos to aspektos. Nu padomājiet paši, tā taču ir.

Lūk viss grozās ap mīlestību, darbu, naudu, izklaidēm, mīlestību, seksu, paģirām, tenkām, darbu, mīlestību, izklaidēm, paģirām, seksu, paģirām, seksu, seksu, seksu, darbu, darbu, darbu. Patiesībā tas ir bezgalīgs process visās iespējamajās kombinācijās.

Daudzi man ir teikuši, ka es dalu cilvēkus, un es to nenoliedzu, iespējams, ka es patiešām tā daru. Man šķiet, ka ir ļoti maz to cilvēku, kas to nedara. Daudzi tikai māk to neizrādīt. Lūk šodien mani kārtējie sarakstījumi ar citiem šīs planētas iemītniekiem lika nonākt pie kādas atziņas – balts ātri smērējas, un ir grūti iztīrāms. Un šeit nebūt nav runa par drēbēm, lai gan tās varam izmantot kā alegoriju.

Visi grib atrast baltus un pūkainus. Nospļauties! Es negribu! Kuram gan vajag baltu un pūkainu, tas ir pārāk piņķerīgi, pārāk neuzticami. Galu galā – balts ātri smērējas. Padomājiet paši, cik balti jūs esat? Un, ja mēs turpinam skatīties uz to no praktiskā viedokļa, tad ir pilnīgi skaidrs, ka uz tumša traipus redz mazāk, arī sasmērējumu vēlāk pamana vai nepamana vispār. Galu galā tumšs ir daudz praktiskāk. Un, lai man piedod rasu diskriminācijas aizstāvji, šeit runa nav par cilvēku ādaskrāsu, bet par iekšējo būtību.

Tādēļ es pilnīgi atklāti atļaujos paziņot – Es neesmu balts un negribu tāds būt. Vēl vairāk, man nevajag neko baltu (alegoriskā šī vārda nozīmē). Tumšas lietas ir praktiskākas!

Un kādā krāsā esi tu?

Vai tu zini kā ir palikt vienam?

Liekas, ka to laikam zin lielākā daļa. Un brīdī, ka man šķita, ka man vienīgajam ir radusies vēlme apturēt pasauli un izkāpt, es sāku lasīt, ko raksta citi. Tas ir kaut kas fantastiski nesaprotams.

No Одинокому сердцу так хочется счастья, хотя бы чуть-чуть… līdz pat Mīlestiba – bezgalīga laime uz ierobežotu laiku!. Kur mēs esam cilvēki, un kas mūs tur ir novedis?

Visi kā viens raksta, ka ir tie lieliskākie, mīļākie, uzticamākie, pareizākie, labākie, jautrākie … Ja mēs esam tik labi, kādēļ, tad mums vispār kāds ir jāmeklē, kāpēc visiem nav ‘un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi’ ? Neticu, ka visi visu laiku satiek nepareizos cilvēkus, sarunā nepareizās domas un uzvedas nepareizi.

Runā, ka attiecības ir mūsu spogulis. Kādi esam mēs paši, tādas arī mūsu attiecības, skaistas, jautras, galvu reibinošanas, spēcīgas, mīklainas, nepastāvīgas un izjukušas.

Kad mēs reiz beigsim izjukt?

Viņa raud un raud, viņa meklē
Viņa meklē tavu pēdējo pieturu
…
Viņa raud, bet tu jau tālumā nedzirdi …

Es pirmo reizi piereģistrējos internetā jau tālajā 1999.gada vasarā. Kopš tā laika ir aiztecējis ne mazums ūdeņu un kolas, tomēr kaut kādas pasaules pamatnostādnes nemainās. Dzīve ir palikusi tikpat skarba cik toreiz, tikai toreiz mēs to nepazīnām tik labi, kā pašlaik. Protams, es nepārzinu to pilnīgi, bet tomēr, labāk nekā toreiz.

Nevaru noliegt, ka agrāk ar mani iepazinās vairāk cilvēku, nekā šobrīd. Un tam, saprotams ir vairāki elementāri skaidrojumi: visupirms viņi mani nepazina, nebija nekad redzējuši, otrkārt es biju jauns un skaists (patiesībā es tāds esmu joprojām, tikai to vairs neviens nenovērtē :D ), un treškārt es nepazinu nevienu no viņiem. Šie daudzie faktori ļāva abām pusēm dzīvot ilūzijās.

Šonakt, kāds pateica, ka es dzīvi nedzīvoju, es to domāju. Iespējams, es kādreiz būšot domātājs. Ne tāds, kāds senajā Grieķijā, kas sēž dārzā un pārtiek no tā, ko viņam atnes, bet pārējo laiku domā, bet sava veida mūsdienu domātājs. Manī mīt domas. Un tad es sāku domāt, ja jau es esmu domātājs, tad sanāk, ka manu dzīvi dzīvo kāds cits jeb varbūt tieši otrādi – manas domas ir mana dzīve. Piekritīsiet, skan nedaudz naivi un rada sajūtu, ka dzīvoju kādā šaurā ilūziju pasaulītē.

Nē, līdz ilūzijām šoreiz bija tālu. Sēžot bārā starp cilvēkiem, kurus tu absolūti neinteresē kā personība, piedodiet, bet arī kā seksa objekts nē, ir pilnīgi skaidrs, ka līdz ilūziju un iedomu pasaulei ir tālu. Tā ir pavisam reāla, mūsu geju pasaule – pilna alkohola, mākslas un vientulības. Lai akmeni met pirmais tas, kurš nav juties vientuļš starp “savējiem”, es paklusēšu.

Kāds cits, es pat teiktu bez pieredzes, šovakar teica, viņš regulāri maina nikus, lai cilvēki neiepazītu viņu. Piekritīsiet, smieklīgi. Es laikam neesmu tā audzināts jeb varbūt pats izaudzis, bet tā man liekas muļķīga iezīme. Ko jums tas dod, ka jūs kāds nepazīst ar šo niku? Uzrakstīs par kādu naivuli vairāk un kas notiks pēc tam, kad izrādīsies, ka tas tomēr esat jūs?

Man šķiet tās ir sekas, 9 gadiem onlainā. Tas ir laiks, kurā tevi iepazīst gandrīz katrs, vismaz vizuāli, vismaz niku, vismaz bitu. Lai arī tu ieraudzītu kādu LMA 4.kursa studentu, tas tomēr būtu veltīgi, jo pats fakts, ka tu kādam varētu šķist saistošs ir tikai izsmiekla vērts.

Laikam jau svēto mīlētāju diena ir īstā, lai uzrakstītu vēlreiz par tēmu, kas varbūt nedaudz nomāc visus vientuļos jeb brīvos cilvēkus visā pasaulē. Labi, piekrītu. Ne visus, bet noteikti ievērojamu dalu no viņiem.

Prinču meklējumi var izrādīties sasodīti grūti, pat tad, ja ir skaidri zināms, ko mēs meklējam un ko gribam atrast. Visupirms jau tādēļ, ka princis katram ir savādāks, jo pašā būtībā, tas ir mūsu vēlmju apkopojums ideāla izpausmē. Kas savukārt padara pilnīgi skaidru faktu, ka divu vienādu prinču nav, tāpat kā to, ka nav divu cilvēku, kuriem derētu viens princis. Lai gan, ja pat ārēji mums tādu princi izdotos salikt, kas der diviem, tad iekšēji tas noteikti neietu cauri. Jūs taču atceraties – ja kaut kas der visam, tas neder nekam.

Vissāpīgākais jautājums mūsu valstī, un iespējams ne tikai mūsu ir – kur meklēt to nolāpīto princi? Protams, izvēle nav liela, un tomēr, vai iespējams atrast princi, pat skaidri definējot, ko tu meklē? Es varu objektīvi atbildēt – nē. Jo gandrīz neviens nav gatavs būt par princi. Padomājiet paši – jūs esat būt gatavi būt par princi, to vienīgo īsto balto, kurš atnāks un piepildīs kāda cilvēka cerības un ilgas? Es pat zinu, ko jūs teiktu – nē, ne jau es, ko tad es, kāds no manis princis. Labi, kāds cits vēl arī pasmiesies.

Man domāt, esmu nonācis pie secinājuma, kas nebūt nav revolucionārs – prinči ir – un ir ļoti daudz. Patiesībā ikviens no mums var būt princis, tāpat kā ikviens pretimnācējs, jo tieši mēs esam tie, kas princi padara par princi. Nevis kāds cits, mēs tam piedēvējam spējas un īpašības, kuras gribam tajā ieraudzīt, bet patiesībā pietiktu tikai ar spēju pieņemt cilvēku tādu kāds viņš ir.

Tad kādēļ tomēr visi nestaigā laimīgi ar saviem prinčiem padusē? Tādēļ, ka problēma ir mūsu galvā. Mēs kategoriski atsakāmies pieņemt to, kas neatbilst mūsu vizuālajam tēlam. Un es to varu saprast, jo arī pats to nedarītu, iepakojumam ir jāpatīk, jūs taču arī veikalā izvēlaties preces un viens no būtiskiem faktoriem ir kā tā izskatās. Tomēr ar saturu jau ir daudz sāpīgāk, mēs kategoriski norakstam prinčus zaudējumos, ja tiem piemīt, vismaz viena īpašība, kas mums netīk, jo princim tak jābūt ideālam. Tā jau arī ir tā mūsu problēma. Nespējam pievērt acis uz sīkumiem, lai gan varbūt pats cilvēks ir lielisks.

Padomājiet paši, vairums izsvītroto prinču ir izsvītroti smieklīgu iemeslu dēļ, vismaz no šodienas viedokļa raugoties noteikti. Un, ja kāds teiks, ka tā nav, ziniet viņš melo, jācer, ka vismaz tikai citiem, bet ne sev.

Es nezinu cik daudzi no Jums par mani ir pirmoreiz dzirdējuši pēdējā gada laikā, cik daudzi pēdējo 3 un cik daudzi vairāk kā pirms 5 gadiem. Tāpat manā rīcībā nav nekādu datu par to, cik daudzi no jums vispār zin, ir jebkad dzirdējuši vai nojauš par burtu salikumiem irc un mirc.

Šodien sanāca interesanta situācija. Ieraudzīju cilvēku ar niku Neo un padomāju, ka tas ir vecais labais Neon, bilde arī tāda līdzīga diezgan, sāku rakstīt vai šis tas pats, kas no mirca, bet viņš man atbild čto takoe mirc. Un šeit es saprotu, ka esmu kļuvis vecāks un aiz manis (un gribētos teikt maniem laika biedriem) ir izaugusi vesela paaudze, kas vispār nezin, kas ir mirc, kas html čats utml. Es pat teiktu flash, msn un skype paaudze.

Katram laikam piemīt savs romantisms. Manā jaunībā tāds viennozīmīgi piemita mircam. Kad visi draugi un paziņas, salīda caur modēmiem (nē ne jau dsl, nē arī 3G nē, bet parastiem iezvanpieejas modēmiem) un 14,4 kb/s ātrums bija krutākais ciemā. Vēlāk jau viss attīstījās līdz 56 kb/s un tad tie bija viskrutākie. Lai gan kruts jau tu biji ar to vien, ka tev bija internets. Nu tad lūk un salīda visi mircā un bija gan par ko parunāt, gan ar ko iepazīties. Jā, tas droši vien bija tas pats laiks, kad daudzi iepazinās CM Peklama un skvērā pie universitātes.

Bet laiks iet un paaudze pasauli redz pavisam savādāku. Laikam jau tie, kas gadus 5 jaunāki par mani, neko nav dzirdējuši par tādām interneta komunikācijas formām. Un kas to zin, kas būs vēl pēc 5 gadiem. Tā teikt – katram laikam savs romantisms.

malcik

Turpinot jau iepriekš iesākot tēmu par mūsu gadsimta prasībām, šodien ēdot grauzdētu baltmaizi ar dzērveņu ievārījumu man radās dažas atbildes un arī daži jautājumi. Kā tas nākas, ka gribulīšu čatā sēž visu laiku pilns ar cilvēkiem, kuri visi vēlas vienu un to pašu un vienlaikus neviens no viņiem tieši to, ko meklē nevar atrast? Pārāk šaura publika jeb tomēr atkal izvēles jautājums?

Nav nekāds noslēpums (joprojām), ka mūsu sabiedrība ir patērētājsabiedrība un mēs gribam tikai tērēt. Neviens nav gatavs dot, bet visi ir gatavi ņemt, gan mīlestību, gan kredītus, gan seksu. Man liekas, ka mūsu laikmeta prasības iespaido arī mūsu laikmeta psihologu vārsmas un to žurnālistu atgremojumi. Mēs taču visi zinam, cik svarīgi ir sevi pareizi novērtēt, sevi motivēt, pārliecināt, ka tu esi vislabākais un, ka nekā labāka par tevi nav. Diemžēl, neviens no mums nodarbojoties ar šo pašiedvesmošanos neaizdomājas, ka tas atstāj pēdas arī mūsu zemapziņā.

Jā, es atkal cilāšu bilžu sūtīšanas jautājumu. Mani tas nomāc, jo tā jau kļūst par masveida parādību. Man šķiet, ka problēmas cēlonis slēpjas zemapziņā – mēs visi esam gatavi izvēlēties no plašā piedāvājumu klāsta. Vēl vairāk, esam paraduši, ka mums visu laiku kaut kas tiek piedāvāts, tādēļ to sagaidam arī šajā jomā. Šeit arī sākas problēma – visi vēlas būt tie, kas izvēles un neviens nevēlas būt tas, kuru izvēlas. Lūk arī visa bilžu (ne)sūtīšanas politika. Viss ir tik vienkārši, mēs kā prinči paprasam – atsūti bildi, kāds mums atsūta, nepatīk svītrojam. Bet otrā pusē, kurinās naids, un kļuva atkal par vienu – es pirmais bildi nesūtu – vairāk.

malcik