Rudzupuke.NET

Kāds no daudzajiem pasaulē pazīstamajiem filosofiem bija teicis, ka prāts ir visu lietu mērs. Un var viņu saprast, jo tikai ar prātu mēs izmēram savu attieksmi pret kādu cilvēku vai lietu. Tikai ar prātu mēs novērtējam, kas ir tas svarīgais, kas mums kādā patīk, vai tieši otrādi pilnīgi un galīgi nepatīk.

Es vairākas reizes dzīvē esmu nonācis pie secinājuma, ka, lai arī man patīk izmēģināt jaunas lietas, pārbaudīt, kā tās darbojas dabā un bieži vien pašam radīt ko jaunu, es tomēr dziļi dvēselē esmu stagnātisks. Es gadiem pusdienās varu ēst cūkgaļas karbonādi ar ceptiem kartupeļiem.

Atceros reiz mana draudzene vecajā labajā preses namā iesmēja, ka es kā vienmēr ēdīšu to karbonādi, jo neko citu jau es neēdu. Un ir arī zināma taisnība.

Šodien es izdarīju vēl kādu secinājumu – lai arī es ātri pieķeros dažādām lietām un cilvēkiem, ir vajadzīgs samērā ilgs laiks, lai es pie tām pierastu un uztvertu tās kā savas un pašsaprotamas. Piemēram, pirms vairāk kā trīs gadiem es pārcēlos uz pašreizējo dzīvesvietu. Un tikai šodien gatavojot brokastis es sajutos šeit kā mājās, kā vietā, kurā es varu būt es pats un kur man nenoviena nav jāslēpjas vai jāietērpjas kādos sabiedrības uzstādītos rāmjos.

Mūsu sabiedrībā vispār pieņemts daudz ko ielikt rāmjos un uzskatīt, ka kaut kas ir labs vai slikts. Un tad paziņot, ka tam un tam par to un to ir slikta attieksme. Bet ko nozīmē slikta? Šim cilvēkam varbūt kaut kas nepatīk vai neliekas interesants, bet kādēļ uzreiz slikts?

Prātā nāk kādreiz vecmāmiņas teiktais, laikam iz kādas tautasdziesmas – visi manim labi bija, kad es pati laba biju. Tad nu esiet labi pret citiem un varbūt citi būs labāki pret jums. Lai gan grūti, piekrītu, ir grūti būt labam.

Vai Jūs varat atbildēt uz jautājumu – kas Tu esi? Piemēram, dziedātājs, mākslinieks, gleznotājs, galdnieks, frizieris, metālgriezējs, loka metinātājs (…)

Cilvēkiem ar skaidru domu un vīziju par to, kur viņš dodas šajā dzīvē parasti ir skaidrs, kas viņš ir. Savukārt citiem ir visai abstrakta izpratne par to, kas ir kas un ko mēs vēlamies dzīvē sasniegt.

Pieiesim lietai no citas puses. Cilvēki vaicā, ko tu proti vislabāk. Un, ko tu proti? Lūk es domāju par sevi, ko es protu. Man ir idejas. Čupa ar idejām. Bet es neko neprotu. Neprotu viņas realizēt, izdomāt tehniku, risinājumu vai pielietojumu.

Amatieri no profesionāļa atšķirot fakts, ka viņš var darīt arī citas lietas izņemot savu pamatlietu. Tātad, kurš no Jums nodarbojas ar to vienīgo lietu, ko viņš dzīvē grib darīt un nedara neko citu? Hā Hā (kā Nelsons rādot ar pirkstu). Neviens, protams, jo mūsu laikmetā tagad ir ārkārtīgi kruta un moderni būt cilvēkam orķerstrim.

Bet, pat, ja mēs atmestu visus kapitālisma iemeslus kuru dēļ mēs nevaram darīt to ko mēs gribam. Vai Jūs ziniet, ko Jūs no sirds un dvēseles vēlaties darīt un kam veltīt sevi pilnībā? Padomājiet par to.

Laiku pa laikam, bet tomēr pietiekami sistemātiski cilvēki man uzdod jautājumu – kā tas ir dzīvot vienam? Lai arī jautājums jau pašā būtībā man šķiet absolūti neinteliģents un norādošs uz cilvēka zemu aikjū, parasti izvēlos kaut ko vienkārši noburkšķēt.

Šodien ejot pusdienās kaut kur galvas trešā plākšņa, ceturtajā apakšsadaļā manī atvīdēja doma par to, ka cilvēki, kas baidās būt vieni, šībrīža ekonomiskajā situācijā varbūt ir ieguvēji.

Jāatzīst godīgi, ka visā manā ceturtdaļgadsimtu garajā dzīvē, lielāko daļu sava apzinātā vecuma esmu pavadījis viens. Turpat arī jāatzīst, ka tās ir līdz šim labākās un harmoniskākās attiecības manā dzīvē.

Runā, ka dzīve divatā ir attiecību māksla, tomēr arī dzīve vienatnē ir māksla. Ja Jūs man vaicājiet, tad manuprāt vāji cilvēki nespēj dzīvot vieni. To spēj tikai stiprie. Vājajiem vienmēr vajag kādu pret ko atbalstīties, kādu, kas palīdz pieņemt viņu sarežģītos lēmumus, kādu (…) šeit varētu turpināt bezgalīgi. Vājie cilvēki tieši tādēļ ir vāji, lai nebūtu vieni. Un būt vājam taču ir tik ērti.

Dzīvot ar Sevi ir jāiemācās. IR jāiemācās dalīties priekos un bēdās, ir jāiemācās pieņemt lēmumus, ir jāiemācās izdarīt izvēles. Un visbeidzot ir jāiemācās atzīt savas kļūdas. Neviena cita, ko vainot visas pasaules nelaimēs nebūs. Tā ir dzīve viens pret viens – ar Sevi.

Tomēr katram mākonītim ir zelta maliņa – brīvības, vienpersoniskuma, nekāda kompromisa un mežonīguma formā – vismaz šajā gadījumā noteikti.

Vēlreiz atbildot uz jautājumu – kā ir dzīvot vienam – var viennozīmīgi teikt savādāk. Šī nav izvēle garā vājajiem. To spēj tikai retais.

Pilnīgi neizbēgami tuvojas TAS, no kā daudzi baidās katru gadu un vienlaikus arī tas, ko daudzi gaida katru gadu. Gaida laikam vairāk iemīlējušies un neprātīgie, un protams arī bērni. Gaida svētku brīnumu.

Šoreiz gribēju uzrakstīt par ko citu – par dāvanām. Vēsturiski dāvanas laikam dāvināja, kā pateicības izrādīšanu, atsevišķos gadījumos arī kā cieņas izrādīšanai un kā upurēšanas institūtu. Mūsdienās protams ir kļuvis, vairāk vai mazāk, par ikdienas spiestu nepieciešamību, varbūt arī ieradumu. Galu galā mums neviens neliek dāvināt dāvanas, tomēr visi no mums tās gaida.

Parasti arī pašas dāvanas izvēles process sagādā dāvinātājam vislielākās galvassāpes. Šeit manuprāt visspilgtāk atspoguļojas tas, cik ļoti mēs (ne)pazīstam apdāvināmo objektu. Vieglāk ir, ja cilvēkam, kuram dāvana domāta ir kaut kādas viegli realizējamas vajadzības, tomēr viss daudz vairāk sarežģījas, ja par šo cilvēku varam pateikt – viņam viss ir – vai viņam neko nevajag. Tad nu nākas likt lietā iztēli.

Bet pati dāvana. Ko tā saka par dāvinātāju? Tipiskākās izmisuma dāvanas agrāk bija grāmatas, mūsdienās to ļoti veiksmīgi aizstāj dāvanu kartes. Tomēr šādas dāvanas manuprāt liecina tikai par to, ka dāvanai ir pavisam formāls raksturs un, ka dāvinātājam ir pilnīgi vienalga. Protams, ja dāvana nav pasūtīta vai Jūs pilnīgi droši ziniet, ka šis cilvēks šo grāmatu izlasīs, viņš daudz lasa vai viņu interesē grāmatā ietvertā tematika. Pretējā gadījumā tā ir un paliek izmisuma dāvana.

Tāpat man šķiet nožēlojamas dāvanas, kuras ir paredzamas. Nepaslinkojiet, iesaiņojiet dāvanu tā, lai tā tomēr cilvēkam sagādātu, kaut nelielu pārsteigumu. Nelielu gaidīšanas prieku. Minējumu. Manuprāt tie varētu būt labākie mūsdienu dāvināšanas mērķi. Sagādāt prieku.

Cik maksā laba dāvana? Jaunie krievi(latvieši) noteikti teiktu, jo vairāk, jo labāka dāvana. Protams daudzi no mums neatteiktos no skaistām un dārgām dāvanām, tomēr saņemot šādu dāvanu Jums ir jārēķinās, ka dāvinātājs visticamāk kaut ko par to vēlas pretī. Jo pēc būtības jebkura dāvana ir jānopelna.

Kopumā šo visu noslēdzot gribas ieteikt, dāviniet dāvanas, kuras cilvēkiem sagādā prieku. Nedāviniet ķeksīšus, jo tos tiešām nevienam nevajag. Un visbeidzot, nepaslinkojiet un iesaiņojiet skaisti dāvanu, jo visupirms to tomēr novērtēsim ar skatienu.

jūs zinājāt, ka es esmu skaists? nē ne jau vienkārši skaists, ļooooooooti skais. šodien manī pamodās reāls narciss. gribu iepazīties ar tikpat smuku džeku kā es! viss. un lieta darīta.