Un tas nekas, ka vairumam cilvēku šāda parādība šajā gadalaikā šķiet dīvaina. Patiesībā mūsu parciņā rudzupuķes zied cauru gadu. Nez vai man vajadzētu lepoties vai vismaz justies dīvaini par šādu faktu?
Labrīt, manu mazo lasītāj! Vakar es, tāpat kā vēl bariņš mūsu pilsētas iedzīvotāju, biju aizgājis apmeklēt «Golden Bar», vietu, kas sevi nekad nav saukusi par geju bāru, bet vienmēr pozicionējusi kā LGBT draudzīgu. Jāatzīst, tā kā neesmu klubu kultūras mīlētājs, tad iepriekšējā reize, kad šo vietu apmeklēju bija pirms kāda gada, un pa lielam neko daudz no savas dzīves es neesmu zaudējis. Bet par visu pēc kārtas. Read the rest of this entry →
Un lūk, iedvesmojoties no Daniela manas 10 lietas bez kurām dzīve nebūtu tik baudāma. Uzreiz gribu uzsvērt, ka dzīve arī bez tām joprojām būtu pilnīgi normāla un iespējama, tomēr katram no mums ir lietas, ar kurām tā ir baudāmāka un pierastāka, jo «es tā esmu pieradis». (sakārtots nejaušā secībā) Read the rest of this entry →
Tiko pārlasīju zem matrača lieliskos iemeslus kādēļ būt par geju ir forši, un izdomāju, ka sen neesmu iespamojis, tādēļ saņēmos uzrakstīt piektdienas vakara atskaiti par to, kā man iet.
Jāsaka visā visumā ir labi. Noteikti ir bijuši dzīvē brīži, kad ir gājis sliktāk, tāpat, kā ir bijuši brīži, kad ir gājis labāk. Šonedēļ, kā par brīnumu vairumos dienu es spēju piecelties pat pirms modinātāja zvana, kas jāsaka pārsteidza ar to, cik patīkama var būt tava diena, ja to paveic tik laicīgi. Paspēj no rīta gan nomazgāties bez stresa un panikas, gan brokastis paēst, gan izdomāt, ko vilkt mugurā. Read the rest of this entry →
Iespaidojos, no Daniela raksta par otrajām iespējām. Par to, kā viņš spēlēja mūsdienu virtuālos klusos telefonus un mēģināja kaut ko sabīdīt.
Lai gan šķiet, ka esmu jau agrāk kaut ko par šo tematu rakstījis, tomēr nolēmu būt stiprs un uzrakstīt savas pārdomas šajā jautājumā vēlreiz. Kaut kā ārkārtīgi pazīstama man šķita viņa situācija un notikumu attīstība. Read the rest of this entry →
Sveiks, mans mazais lasītāj!
Šodien ielūkojos kaut kā iekš gay.lv un pamanīju tur augšpusē reklāmu par to, ka sen aizmirstajam ūķim naktsklubam «XXL» ir desmit gadu jubileja. Patīkams pārsteigums mani sagaidīja apmeklējot šo lapu, jo izrādījās, ka tur ir bijis neliels kosmētisks remonts, kopš es tur pēdējo reizi biju ieklīdis un lapa ieguvusi nedaudz mūsdienīgāku izskatu. Diemžēl tikai nedaudz, jo vairākās apakšsadaļās tika atrasti vīrusi. Tā teikt, nekur bez cimdiem, lateksa un prezervatīviem.
Šodien kā pie svētdienas labi izstaigājos un protams atnākot mājās vienīgais ko gribas darīt ir gulēt izstiepjot kājas pret grieztiem.
Nu tad lūk, guļu dīvānā, blenžu griestos un pēkšņi manu trauslo acu skatienu piesaistīja plaukts ar diskiem, vai pareizāk būtu teikt ar matricām. Lūk. Skatos uz to plauktu un domāju, kad pēdējo reizi kaut ko no tā visa esmu izmantojis. Labi, diezgan skaidri atceros to dienu pirms kāda mēneša, kad ņēmu linux live cd, lai izglābtu kādu ar MS Windows sajātu cieto disku. Vēl atceros, ka ņēmu XP instalāciju, lai uzinstalētu windows.
Tomēr nav nekādu skaidru ziņu par to, kad pēdējo reizi ir lietots viss tas pārējais, kas tur ir. No šejienes tā guļot var salasīt dažus nosaukumus. Piemēram Alla Pugačova (krilicā oriģinālie diski), Chris Rea, Marie N, un tad ļoti daudz matricu uz kurām rakstīts apmēram tā – FujiFilm DVD +R vai TDK CD-R vai Verbatim, Sony u.tml. Neatceros, kad būtu pēdējo reizi kaut ko no tā visa kustinājis.
Guļu te un domāju. Stāv tā plastmasa plauktā un vāc putekļus. Tāpat kā drēbes. Katram no mums skapī ir drēbes, kuras neatceramies, kad pēdējo reizi esam vilkuši, bet tomēr taisot pavasara tīrīšanu rokas kaut kā nepaceļas pietiekami augstu, lai viņas izmestu. Un tā viņas tur stāv … gaida kārtu. Nez kad pienāks kārta matricām?
Noskatījos video par koru karu otro cēlienu un sasmējos. Cik attapīgam ir jābūt cilvēkam, lai kori nosauktu par Zilās upes kori. Jā un tas, protams, par godu likteņupei Daugavai.
Protams es saprotu, ka visticamāk tas cilvēks, kurš izgudroja šo nosaukumu, nav tik ļoti samaitāts kā es. Tomēr ņemot vērā, ka šī šova publikā ir ļooooti daudz jauniešu, kuri ir daudz samaitātāki par mani, var nojaust kādu vien smīnēšanu, ķiķināšanu un cita veida jautrību šis koris ar savu nosaukumu izraisīs.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka pagājušo gadu zilais koris nemaz tādu ķiķināšanu neizraisīja. Laikam jau tādēļ, ka šovs bija padevies gana kvalitatīvs un tautu vairāk satrauca, kā kurš nodziedājis ne tas, cik kuram ir divdomīgs nosaukums. Cerēsim, ka tā būs arī šogad.
Kāds no daudzajiem pasaulē pazīstamajiem filosofiem bija teicis, ka prāts ir visu lietu mērs. Un var viņu saprast, jo tikai ar prātu mēs izmēram savu attieksmi pret kādu cilvēku vai lietu. Tikai ar prātu mēs novērtējam, kas ir tas svarīgais, kas mums kādā patīk, vai tieši otrādi pilnīgi un galīgi nepatīk.
Es vairākas reizes dzīvē esmu nonācis pie secinājuma, ka, lai arī man patīk izmēģināt jaunas lietas, pārbaudīt, kā tās darbojas dabā un bieži vien pašam radīt ko jaunu, es tomēr dziļi dvēselē esmu stagnātisks. Es gadiem pusdienās varu ēst cūkgaļas karbonādi ar ceptiem kartupeļiem.
Atceros reiz mana draudzene vecajā labajā preses namā iesmēja, ka es kā vienmēr ēdīšu to karbonādi, jo neko citu jau es neēdu. Un ir arī zināma taisnība.
Šodien es izdarīju vēl kādu secinājumu – lai arī es ātri pieķeros dažādām lietām un cilvēkiem, ir vajadzīgs samērā ilgs laiks, lai es pie tām pierastu un uztvertu tās kā savas un pašsaprotamas. Piemēram, pirms vairāk kā trīs gadiem es pārcēlos uz pašreizējo dzīvesvietu. Un tikai šodien gatavojot brokastis es sajutos šeit kā mājās, kā vietā, kurā es varu būt es pats un kur man nenoviena nav jāslēpjas vai jāietērpjas kādos sabiedrības uzstādītos rāmjos.
Mūsu sabiedrībā vispār pieņemts daudz ko ielikt rāmjos un uzskatīt, ka kaut kas ir labs vai slikts. Un tad paziņot, ka tam un tam par to un to ir slikta attieksme. Bet ko nozīmē slikta? Šim cilvēkam varbūt kaut kas nepatīk vai neliekas interesants, bet kādēļ uzreiz slikts?
Prātā nāk kādreiz vecmāmiņas teiktais, laikam iz kādas tautasdziesmas – visi manim labi bija, kad es pati laba biju. Tad nu esiet labi pret citiem un varbūt citi būs labāki pret jums. Lai gan grūti, piekrītu, ir grūti būt labam.
Vai Jūs varat atbildēt uz jautājumu – kas Tu esi? Piemēram, dziedātājs, mākslinieks, gleznotājs, galdnieks, frizieris, metālgriezējs, loka metinātājs (…)
Cilvēkiem ar skaidru domu un vīziju par to, kur viņš dodas šajā dzīvē parasti ir skaidrs, kas viņš ir. Savukārt citiem ir visai abstrakta izpratne par to, kas ir kas un ko mēs vēlamies dzīvē sasniegt.
Pieiesim lietai no citas puses. Cilvēki vaicā, ko tu proti vislabāk. Un, ko tu proti? Lūk es domāju par sevi, ko es protu. Man ir idejas. Čupa ar idejām. Bet es neko neprotu. Neprotu viņas realizēt, izdomāt tehniku, risinājumu vai pielietojumu.
Amatieri no profesionāļa atšķirot fakts, ka viņš var darīt arī citas lietas izņemot savu pamatlietu. Tātad, kurš no Jums nodarbojas ar to vienīgo lietu, ko viņš dzīvē grib darīt un nedara neko citu? Hā Hā (kā Nelsons rādot ar pirkstu). Neviens, protams, jo mūsu laikmetā tagad ir ārkārtīgi kruta un moderni būt cilvēkam orķerstrim.
Bet, pat, ja mēs atmestu visus kapitālisma iemeslus kuru dēļ mēs nevaram darīt to ko mēs gribam. Vai Jūs ziniet, ko Jūs no sirds un dvēseles vēlaties darīt un kam veltīt sevi pilnībā? Padomājiet par to.
Loading ...