Rudzupuke.NET

Jūs nekad neesat domājuši par to, ka meitenēm visu izdarīt ir vieglāk un vispār konceptuāli dzīvot ir vieglāk? Nē es šeit nerunāju par to, ka es gribētu veikt dzimuma maiņu un būt meitene, bet meitenēm ir vieglāk. Nu vismaz sadzīviski vieglāk. Neiet viņām kaut kas nesanāk, hlop hlop ar actiņām un kāds atskrien visu izdara un palīdz. Vai, piemēram, nevar kaut ko pacelt panest hlop hlop ar actiņām …

Un kā vīriešiem. Nesanāk, ā tad jau tu neesi vīrietis, nevari … kur nu sagaidīt, kad kāds palīdzēs. Man liekas, šīs joprojām ir sekas tam, kas tika kultivēts plaši padomju savienībā – īsti vīrieši neraud.

Pēdējā laikā arvien vairāk domāju par to, vai geji ir kaut kas īpašs? Man liekas daudzi no mums pasniedz to apmēram tādā manierē, mēs neesam tādi, mēs esam tādi. Citi savukārt noteikti pasniedz to – es neesmu tāds manierē – kas atkal liek domāt, ka tas ir kaut kas īpašs, jo no tā ir jākaunas. Attiecīgi rodas jautājums – vai geji ir kaut kas special?

Es, lai arī vēl neesmu redzējis, tomēr jau pēc pirmajām atsauksmēm šmiterī redzu, ka cilvēki tomēr šo filmu par Bruno uztver savdabīgi. Vai viņa ļaus gejiem būt saprastākiem vai nē? Jeb varbūt tādas nesapratnes nemaz nav?

Vispirms jau mēs paši labprāt izturamies kā pārākie cietēji. Šeit gan taisnības labad jāpiebilst, ka neesam vienīgā sociālā grupa, kurai raksturīga šāda uzvedība. Otrkārt, kā liecina mana pieredze, cilvēkiem pa lielam ir vienalga ar ko tu guli. Tiešām. Es nepārspīlēju. Pēdējais komiskākais gadījums bija Andrejsalā.

Gājām divatā ar kādu draugu un pēkšņi pretimnākošie pacani sāk ar tekstu – ei golubki sigareta nenaidotsa? Un es dodu visus 100, ka tie nebija ne geji, pat biseksuāli nē. Iespējams pie vainas ir Andrejsalas īpašā aura un vispārzināmā tur valdošā atmosfēra un nedaudz hipijīgā publika. Man vienmēr licies, ka tur ikdienā tusē hipiji :) Tā teikt, mūsu laikmeta puķu bērni.

Es drīzāk nepiekrītu, nekā piekrītu faktam, ka tas ir kādas Mozaīkas vai citas tam līdzīgas organizācijas nopelns. Drīzāk gan holivudas un jaunās paaudzes, kas aug un nav tik bailīga kā vecā. Mainās paaudzes un mainās gan attieksme, gan uzskati.

Pat, ja mēs pavērojam sludinājumu portālus. Arvien biežāk mana tekstus – gribu pamēģināt – noskaņās. Es tiešām nezinu kādu fobiju, kompleksu vai varbūt veselīgas-izzinošas ziņkāres nomākti cilvēki viņus raksta, bet ceru, ka tas nav kādas mītiskas demagoģijas izdomātas sekas. Iespējams pēc daudziem gadiem mēs dzīvosim pavisam citādākā pasaulē, jācer, ka ne bankrotējušā.

Daudzi no Jums noteikti ir dzirdējuši par gejiem, kuri nodarbojas ar viendzimuma seksu tikai par naudu. Tie, kuri kaut reizi dzīvē ir redzējuši geju pr0n noteikti ir to arī novērojuši. Un lūk šodien, absolūti netīšām uzdūros ļoti interasantam tyra raidījumam par šādiem vīriešiem.

Vai Jūs varat atbildēt uz jautājumu – kas Tu esi? Piemēram, dziedātājs, mākslinieks, gleznotājs, galdnieks, frizieris, metālgriezējs, loka metinātājs (…)

Cilvēkiem ar skaidru domu un vīziju par to, kur viņš dodas šajā dzīvē parasti ir skaidrs, kas viņš ir. Savukārt citiem ir visai abstrakta izpratne par to, kas ir kas un ko mēs vēlamies dzīvē sasniegt.

Pieiesim lietai no citas puses. Cilvēki vaicā, ko tu proti vislabāk. Un, ko tu proti? Lūk es domāju par sevi, ko es protu. Man ir idejas. Čupa ar idejām. Bet es neko neprotu. Neprotu viņas realizēt, izdomāt tehniku, risinājumu vai pielietojumu.

Amatieri no profesionāļa atšķirot fakts, ka viņš var darīt arī citas lietas izņemot savu pamatlietu. Tātad, kurš no Jums nodarbojas ar to vienīgo lietu, ko viņš dzīvē grib darīt un nedara neko citu? Hā Hā (kā Nelsons rādot ar pirkstu). Neviens, protams, jo mūsu laikmetā tagad ir ārkārtīgi kruta un moderni būt cilvēkam orķerstrim.

Bet, pat, ja mēs atmestu visus kapitālisma iemeslus kuru dēļ mēs nevaram darīt to ko mēs gribam. Vai Jūs ziniet, ko Jūs no sirds un dvēseles vēlaties darīt un kam veltīt sevi pilnībā? Padomājiet par to.

Pilnīgi neizbēgami tuvojas TAS, no kā daudzi baidās katru gadu un vienlaikus arī tas, ko daudzi gaida katru gadu. Gaida laikam vairāk iemīlējušies un neprātīgie, un protams arī bērni. Gaida svētku brīnumu.

Šoreiz gribēju uzrakstīt par ko citu – par dāvanām. Vēsturiski dāvanas laikam dāvināja, kā pateicības izrādīšanu, atsevišķos gadījumos arī kā cieņas izrādīšanai un kā upurēšanas institūtu. Mūsdienās protams ir kļuvis, vairāk vai mazāk, par ikdienas spiestu nepieciešamību, varbūt arī ieradumu. Galu galā mums neviens neliek dāvināt dāvanas, tomēr visi no mums tās gaida.

Parasti arī pašas dāvanas izvēles process sagādā dāvinātājam vislielākās galvassāpes. Šeit manuprāt visspilgtāk atspoguļojas tas, cik ļoti mēs (ne)pazīstam apdāvināmo objektu. Vieglāk ir, ja cilvēkam, kuram dāvana domāta ir kaut kādas viegli realizējamas vajadzības, tomēr viss daudz vairāk sarežģījas, ja par šo cilvēku varam pateikt – viņam viss ir – vai viņam neko nevajag. Tad nu nākas likt lietā iztēli.

Bet pati dāvana. Ko tā saka par dāvinātāju? Tipiskākās izmisuma dāvanas agrāk bija grāmatas, mūsdienās to ļoti veiksmīgi aizstāj dāvanu kartes. Tomēr šādas dāvanas manuprāt liecina tikai par to, ka dāvanai ir pavisam formāls raksturs un, ka dāvinātājam ir pilnīgi vienalga. Protams, ja dāvana nav pasūtīta vai Jūs pilnīgi droši ziniet, ka šis cilvēks šo grāmatu izlasīs, viņš daudz lasa vai viņu interesē grāmatā ietvertā tematika. Pretējā gadījumā tā ir un paliek izmisuma dāvana.

Tāpat man šķiet nožēlojamas dāvanas, kuras ir paredzamas. Nepaslinkojiet, iesaiņojiet dāvanu tā, lai tā tomēr cilvēkam sagādātu, kaut nelielu pārsteigumu. Nelielu gaidīšanas prieku. Minējumu. Manuprāt tie varētu būt labākie mūsdienu dāvināšanas mērķi. Sagādāt prieku.

Cik maksā laba dāvana? Jaunie krievi(latvieši) noteikti teiktu, jo vairāk, jo labāka dāvana. Protams daudzi no mums neatteiktos no skaistām un dārgām dāvanām, tomēr saņemot šādu dāvanu Jums ir jārēķinās, ka dāvinātājs visticamāk kaut ko par to vēlas pretī. Jo pēc būtības jebkura dāvana ir jānopelna.

Kopumā šo visu noslēdzot gribas ieteikt, dāviniet dāvanas, kuras cilvēkiem sagādā prieku. Nedāviniet ķeksīšus, jo tos tiešām nevienam nevajag. Un visbeidzot, nepaslinkojiet un iesaiņojiet skaisti dāvanu, jo visupirms to tomēr novērtēsim ar skatienu.

vispār pēc noklusējuma cilvēki dalās divās lielās grupās – tie, kuriem ir attiecības (ar tām izrietošajām sekām – “laimīgā” ģimenes dzīve,utt), un tie, kuriem tādas nav, nekad nav bijis un izskatās, ka nebūs.

ja mēs aplūkojam pirmos, tad parasti vieni viņi nemēdz būt ilgi, parasti viņu attiecības ir ilgstošas un stabilas, varbūt nedaudz bālas, bet tādas ir. brīžos, kad viņi tomēr nokļūst brīvā statusā, tas nevelkas ilgi un jau pēc salīdzinoši īsa laika, viņi atkal ir laimīgajā ģimenes dzīvē.

savukārt otrie parasti ir vieni, tie paziņas, kas viņus satiek retāk vai nu redz viņus tikai vienus vai arī katreiz ar kādu citu. diemžēl viņu attiecības (ja tādas vispār ir) ilgst maksimums dažus mēnešus un vairumos gadījumu tās beidzas tā īsti nesakušās. taisnības labad jāpiebilst, ka šīs daudzās attiecības parasti ir ļoti spilgtas, krāšņas un piedzīvojumiem bagātas, kas tiek pavadītas ar plašu emocionālo notikumu gammu.

jāpiebilst, ka paradoksāls fenomens ir fakts, ka abas šīs puses, ļoti regulāri vēlas nokļūt otras cilvēku grupas statusā, tāpat kā tas, ka laiku pa laikam konstatē, ka tā kā viņi dzīvo, tā arī ir labi. protams, abām šīm cilvēku grupām ir raksturīga samierināšanās ar savu stāvokli un sajūta, ka tu pats esi bezspēcīgs kaut ko tajā visā mainīt.