Daudzi no Jums noteikti ir dzirdējuši par gejiem, kuri nodarbojas ar viendzimuma seksu tikai par naudu. Tie, kuri kaut reizi dzīvē ir redzējuši geju pr0n noteikti ir to arī novērojuši. Un lūk šodien, absolūti netīšām uzdūros ļoti interasantam tyra raidījumam par šādiem vīriešiem.
Šodien guļot jūrmalā un pieņemot saules peldes domāju, cik ļoti geji sarežģī dzīvi. Kādēļ mums vajag savas pludmales (kur sauļoties kailiem!?)? Kādēļ mums vajag savu taisnību, savus karogus, savus klubus, savus bārus, savas mājaslapas (…)
Ja jau viss ir tā kā mēs to aizstāvam – mēs esam tādi paši, dzīvojam tādu pašu dzīvi, braucam pa tām pašām ielām un iepērkamies tajos pašos veikalos, kādēļ mums vajag kaut ko īpašu? Vai geji ir maza sociāla grupiņa, kurai pietrūkst saites un piederības kādai citai sociālai grupai?
Neliegšos, arī es dažkārt jūtos ērtāk, apzinoties, ka visi ir savējie. Cik savējie ir savēji, domāju daudziem ir gadījies pārbaudīt, bet ne par to ir stāsts. Kur rodas šī vajadzība pēc kaut kā sava, ja mēs tik ļoti vēlamies uzsvērt, ka esam TĀDI PAŠI KĀ CITI?
Laiku pa laikam man dzīvē uznāk tādi periodi, un domāju ne tikai man, kad šī pasaulīte ir līdz brošai un gribas to izslēgt. Padzīvot TUR TAJĀ pasaulē, kurā nav savējo. Patiesībā, vai maz šāds dažādu pasauļu dalījums pastāv? Laikmetā, kur katrs nākamais piedzimušais bērns kļūst biseksuālāks par iepriekšējo.
Reizēm es domāju vai es spētu dzīvot bez gejiem? Ja neņem vērā tīri fizioloģiskas dabas jautājumus. Droši vien spētu. Jo godīgi sakot, nav jau nekāda sapņu auditorija tie geji. Tādi parasti cilvēki vien ir, ar saviem tarakāniem un savām sirdssāpēm.
Internetā paklīdis youtube izplatīts video, kurā apskaņots geju alfabēts. Noskatījos, šo minūti garo video un pat isti nesapratu kā man tagad būtu jājūtas :) Visvairāk jautrības izraisīja beigās esošais uzraksts Learn to be gay
Interesanti, kas cilvēkus noved līdz stāvoklim uztaisīt ko tādu? Droši vien tā ir garlaicība, DAUDZ garlaicības.
Katru dienu mūsu pilsētā ielās iziet tūkstošiem geju, biseksuāļu, naturāļu un daži metroseksuāļi. Mēs visi kā viens izejot uz ielas, uzliekam kādu no mūsu dzīves maskām, lai sabiedrība mūs redzētu tādus, kādus tai ir jāredz, vismaz pēc mūsu domām.
Priekšnieki, aizņemtie, apvainoties, nogurušie, laimīgie, priecīgie, vientuļie un skumjie – tās ir tikai dažas no maskām, kuras katru dienu paiet mums pa ielu garām. Citas pamanāmāk, savukārt citas ne tik ļoti. Kas nosaka to, kādu masku mēs uzvelkam, sociālais stāvoklis jeb mūsu iekšējie aizspriedumi? Kādi iemesli mums liek izlikties labākiem vai sliktākiem nekā esam patiesībā?
Sestdienas naktī, dejojot klubā starp pārējiem masku balles dalībniekiem, es domāju, cik daudz no klātesošajiem šeit atļaujas būt vairāk viņi paši, un, cik tieši pretēji šeit uzvelk masku, bet uz ielas ir viņi paši? Tās dažas apgarotās sejas, dažas nedaudz aizdzertās, tik reti kristālskaidrās, tomēr visās viņās ir rakstīta kaut kāda stāja, poza, ja jums tā patīk. Atkal jau tēlojam?
Ja mēs pieņemam, ka abās pusēs ir cilvēki, kas nevelk maskas, cik daudzi klubos šajā “brīvajā” sociālajā geju vidē jūtas brīvi un cik daudzus viņa nomāc vairāk nekā patiesība tur ārā?
Tomēr jāpiekrīt tam, kurš teica, ka tas viss notiek vispirms mūsu galvās un tikai pēc tam mums apkārt. Reti kurš atļaujas būt viņš pats, jo uzvilkt masku ir vieglāk un lētāk, ir vajadzīgs ārkārtīgi daudz drosmes, lai atļautos nepatikt katram pretimnācējam, lai atļautos nebūt tas jaukais, smaidīgais puisis no trešā stāva, lai atļautos būt tu pats, noņemt masku un paskatīties acīs dzīvei. Diemžēl vairākumam drosmes tam pietrūkst. Un šeit jau es nerunāju tikai par pamatotu kompleksu nomāktajiem gejiem, bet par visiem mums – cilvēkiem. Kas iegrimuši lietus peļķu apiešanā, valdības krīzēs un avio katastrofās. Paceliet galvas un novelciet maksas! Vismaz uz piecām minūtēm, vismaz uz mirkli … un atļaujieties dzīvot sev nevis sabiedrībai.
Šoreiz rakstīšu par pēdējā laikā jau ļoti nepopulāru tēmu – Praidu, Nepraidu un bērniem. Jā tieši uz pēdējo rēķina manuprāt notiek vislielākās spekulācijas. Lai arī neesmu nekāds kvēlais praida atbalstītājs (starp citu tāpat kā ļoti liela daļa Latvijas geju un biseksuāļu), man tomēr ir viedoklis par visu šo bardaku.
Mani joprojām katru reizi nebeidz izbrīnīt pretinieku argumentācija. Protams, par to runāt ir diezgan bezjēdzīgi, bet vai tiešām? Kā galvenais arguments tiek minēta bērnu maitāšana, tas, ka nabaga bērniem ir jāskatās uz šīm šausmīgajām izvirtībām, fekāliju demonstrāciju utt. Protams, arī tas, ka visi kvēli ar putām uz lūpām ir gatavi sargāt savu bērnu tiesības, sargāt viņu psihi un visu pārējo, ko vien var nosargāt. Tad lūk, es gribētu tomēr oponēt šiem aizstāvjiem.
Ja jau patiešām vēlaties no sirds sargāt savus bērnus, kas globāli ir ļoti apsveicama vēlme, tad varbūt aizvediet viņus uz jūrmalu, aizbrauciet uz laukiem pie vecmāmiņas, pie tantes, galu galā pie krustmātes, Jūsu bērni rīgas centrā noteikti neelpo to tīrāko un veselīgāko gaisu.
Ja Jūs tiešām uztrauc bērnu drošība, kādēļ Latvijā notiek tik daudz vardarbības pret bērniem, gan psiholoģiskas, gan fiziskas? Kādēļ nenotiek masveida protesta akcijas pret vardarbību, kas vērsta pret bērnu. Kādēļ kliedzēji neiesaistās bērnu tiesību cīnīšanas kampaņās? Sanāk, ka vienīgā viņu izpratne par bērnu tiesību sargāšanu ir kliegšana ne visai cenzētiem vārdiem uz saujiņu seksuālu minoritāšu. Un, protams, bērna aizvešana uz notikuma vietu, lai bērni tiešām to (ne)redzētu!!!
Galu galā tāds populisms un tukša salmu kulšana par bērnu tiesībām vien sanāk, nevis patiesa cīnīšanās. Es, un domāju vēl daudzi Latvijas iedzīvotāji tikai priecātos, ja šādas masveida kampaņas notiktu ar mērķi sargāt bērnus, nevis reizi gadā pabļaut.
Tie, kas ir nedaudz tuvāki ar manu dzīvesveidu, tie ļoti labi zin, ak Zara ir tāds takā viens no geju sirdīm (īpaši Latvia) tuviem zīmoliem. Vakar sanāca sarunāt vienu randiņu pie šī veikala ieejas, 15 minūtes pēc ofisu darbadienas beigām. Mans pirmais secinājums, kad tur biju nostāvējis divas minūtes bija – OMG tā taču ir gay cruising area. Man šķiet pēdējo reizi tik daudz izlietu geju uz ielas vienā vietā es neesmu redzējis ļoti sen. Sajūta bija ļoti nereāla, it kā es stāvētu sex un lielpilsēta uzņemšanas laukumā.
Protams, var jau pasmīkņāt, ka veikala Zara ieeja jau nu ir īstā vieta, kur neredzēt gejus, bet es nedomāju tik daudz, un es jau pat nebiju iekšā un viņi jau pat nenāca uz veikalu. Tur būtu jāuzliek zīme – Uzmanību relatīvais geju blīvums uz vienu kvadrātmetru pārsniedz pieļaujamo normu!
Vispār pēc piecu minūšu pastāvēšanas un subjekta sagaidīšanas, vakars turpinājās ne tik krāšņi, lai gan joprojām sižets bija gandrīz slavenā seriāla cienīgs. Ko jūs parasti darat, kad nav par ko parunāt? Es it kā klusēju, jo pieturos pie principa, ja nav ko teikt, tad paklusē. Šis nebija tas gadījums, tiesa gan visi jautājumi ko saņēmu bija redakcijā – pastāsti kaut ko :)
Var jau būt, ka esmu slikta un garlaicīga personība, un es nemaz šeit nemeklēju vainu citos, tādēļ es sāku runāt par to, ka nav par ko parunāt. Rezultātā, pēc iekšējās organisma dezinfekcijas un kakao, nācās vien salikt iekšējos punktiņus uz i un doties tālāk.
Mēs dzīvē daudz ko nenovērtējam. Arī to, kādi cilvēki ir mums apkārt, un iespējams, lai saskatīto labo ir jāredz sliktais citos. Un es šeit nemeklēju vainīgos, tikai cilvēki ir dažādi.
Loading ...