Šodien man bija kāds interesants gadījums. Kāds puisis (lasi – gejs), iekāpjot man autobusā savai līdzbraucējai nodūdoja – redz kur Sapnis. Tā kā manā dzīvē slava man iet pa priekšu jau ne pirmo reizi, tad pie šādiem fanu un līdzjutēju saucieniem jau esmu sen kā pieradis. Tomēr šoreiz stāsts par ko citu. Read the rest of this entry →
Šorīt, pēc pamošanās, manā virtuālajā pasaulē uzrakstīja kāds draugs no Bulgārijas. Mēs jau sarakstāmies sen un viņam ir arī draugs. Vairs pat lāga neatceros, kur un kādēļ iepazināmies, bet tas arī nav svarīgi. Šoreiz par citu. Runājām par attiecībām un te vienā brīdī viņš izsper, ka viņam tagad ir meitene. Read the rest of this entry →
Sveiks, mans mazais lasītāj!
Šodien ielūkojos kaut kā iekš gay.lv un pamanīju tur augšpusē reklāmu par to, ka sen aizmirstajam ūķim naktsklubam «XXL» ir desmit gadu jubileja. Patīkams pārsteigums mani sagaidīja apmeklējot šo lapu, jo izrādījās, ka tur ir bijis neliels kosmētisks remonts, kopš es tur pēdējo reizi biju ieklīdis un lapa ieguvusi nedaudz mūsdienīgāku izskatu. Diemžēl tikai nedaudz, jo vairākās apakšsadaļās tika atrasti vīrusi. Tā teikt, nekur bez cimdiem, lateksa un prezervatīviem.
Pēdējā laikā arvien vairāk domāju par to, vai geji ir kaut kas īpašs? Man liekas daudzi no mums pasniedz to apmēram tādā manierē, mēs neesam tādi, mēs esam tādi. Citi savukārt noteikti pasniedz to – es neesmu tāds manierē – kas atkal liek domāt, ka tas ir kaut kas īpašs, jo no tā ir jākaunas. Attiecīgi rodas jautājums – vai geji ir kaut kas special?
Es, lai arī vēl neesmu redzējis, tomēr jau pēc pirmajām atsauksmēm šmiterī redzu, ka cilvēki tomēr šo filmu par Bruno uztver savdabīgi. Vai viņa ļaus gejiem būt saprastākiem vai nē? Jeb varbūt tādas nesapratnes nemaz nav?
Vispirms jau mēs paši labprāt izturamies kā pārākie cietēji. Šeit gan taisnības labad jāpiebilst, ka neesam vienīgā sociālā grupa, kurai raksturīga šāda uzvedība. Otrkārt, kā liecina mana pieredze, cilvēkiem pa lielam ir vienalga ar ko tu guli. Tiešām. Es nepārspīlēju. Pēdējais komiskākais gadījums bija Andrejsalā.
Gājām divatā ar kādu draugu un pēkšņi pretimnākošie pacani sāk ar tekstu – ei golubki sigareta nenaidotsa? Un es dodu visus 100, ka tie nebija ne geji, pat biseksuāli nē. Iespējams pie vainas ir Andrejsalas īpašā aura un vispārzināmā tur valdošā atmosfēra un nedaudz hipijīgā publika. Man vienmēr licies, ka tur ikdienā tusē hipiji :) Tā teikt, mūsu laikmeta puķu bērni.
Es drīzāk nepiekrītu, nekā piekrītu faktam, ka tas ir kādas Mozaīkas vai citas tam līdzīgas organizācijas nopelns. Drīzāk gan holivudas un jaunās paaudzes, kas aug un nav tik bailīga kā vecā. Mainās paaudzes un mainās gan attieksme, gan uzskati.
Pat, ja mēs pavērojam sludinājumu portālus. Arvien biežāk mana tekstus – gribu pamēģināt – noskaņās. Es tiešām nezinu kādu fobiju, kompleksu vai varbūt veselīgas-izzinošas ziņkāres nomākti cilvēki viņus raksta, bet ceru, ka tas nav kādas mītiskas demagoģijas izdomātas sekas. Iespējams pēc daudziem gadiem mēs dzīvosim pavisam citādākā pasaulē, jācer, ka ne bankrotējušā.
Labi! Mēs visi zinām, ka citiem cilvēkiem ir sekss. Mēs ari zinām, ka citiem viņš ir biežāk, citiem retāk un citiem pavisam reti. Tomēr pēdejā laikā lasot jau atkal TOS sludinājumus, rodas sajūta, ka sekss ir tikai cilvēkiem ar vidējiem vai augstiem ienākumiem, turklāt tikai tādiem, kas ir izskatīgi, turklāt tikai tādiem, kuri ir gatavi ar šiem ienākumiem dalīties, turklāt darīt to bezkaislīgi un ar vērienu.
Cmon! Cik daudz mums ir šādu vīriešu? Nu, cik?! 5,10,20? Nez vai pieprasījums pārsniedz piedāvajumu jeb varbūt ir otrādi? Arī jaunā Zem matrača (joprojām neesmu izdomājis, kur varētu būt vieta šādām saitēm) bloga autors raksta par seksu. Par daudz seksa, kas būtībā attaisno tradicionālo izpratni par seksu un gejiem. Lūk. Tātad viņš raksta desmit iemeslus, kuri var kalpot kā arguments, lai strauji pārtrauktu iepriekš sarunātu seksa randiņu.
Daniēls raksta gan par netīriem palagiem, gan vietas trūkumu, arī par seksu pie dabas. Protams, krūmu seksa sezona ir sākusies, un tas varbūt ir kā atvieglojums pirms gaidāmās ziemas, tomēr vai cilvēku un līdz ar to arī seksa pludmales smiltīs ir palicis vairāk vai mazāk, man skaidru ziņu nav.
Turklāt, it kā ar to visu būtu par maz, jaunuzceptajā varavīksnes seksa portālā regulāri kāds ieraksta, ka nav ar ko iepazīties un nav ar ko nodrāzties. Un iespējams nav jau arī melots. Mana teorija par to, kādēl cilvēkiem palika garlaicīgi burzēt pa gay.lv, joprojām ir – ierobežoto resursu nepietiekamība. Gluži vienkārši visi savā starpā iepazinās, tie, kuri gribēja arī nodrāzās, tie, kuriem paveicās apprecējās un pārējiem – borings.
Tādēļ ir tikai likumsakarīgs jautājums par to, cik daudz laika būs nepieciešams, lai šajā portālā visi savā starpā iepazītos? Neaizmirstot aspektu, ka daļa ir pazīstama jau no citiem portāliem.
Daudzi no Jums noteikti ir dzirdējuši par gejiem, kuri nodarbojas ar viendzimuma seksu tikai par naudu. Tie, kuri kaut reizi dzīvē ir redzējuši geju pr0n noteikti ir to arī novērojuši. Un lūk šodien, absolūti netīšām uzdūros ļoti interasantam tyra raidījumam par šādiem vīriešiem.
Šodien guļot jūrmalā un pieņemot saules peldes domāju, cik ļoti geji sarežģī dzīvi. Kādēļ mums vajag savas pludmales (kur sauļoties kailiem!?)? Kādēļ mums vajag savu taisnību, savus karogus, savus klubus, savus bārus, savas mājaslapas (…)
Ja jau viss ir tā kā mēs to aizstāvam – mēs esam tādi paši, dzīvojam tādu pašu dzīvi, braucam pa tām pašām ielām un iepērkamies tajos pašos veikalos, kādēļ mums vajag kaut ko īpašu? Vai geji ir maza sociāla grupiņa, kurai pietrūkst saites un piederības kādai citai sociālai grupai?
Neliegšos, arī es dažkārt jūtos ērtāk, apzinoties, ka visi ir savējie. Cik savējie ir savēji, domāju daudziem ir gadījies pārbaudīt, bet ne par to ir stāsts. Kur rodas šī vajadzība pēc kaut kā sava, ja mēs tik ļoti vēlamies uzsvērt, ka esam TĀDI PAŠI KĀ CITI?
Laiku pa laikam man dzīvē uznāk tādi periodi, un domāju ne tikai man, kad šī pasaulīte ir līdz brošai un gribas to izslēgt. Padzīvot TUR TAJĀ pasaulē, kurā nav savējo. Patiesībā, vai maz šāds dažādu pasauļu dalījums pastāv? Laikmetā, kur katrs nākamais piedzimušais bērns kļūst biseksuālāks par iepriekšējo.
Reizēm es domāju vai es spētu dzīvot bez gejiem? Ja neņem vērā tīri fizioloģiskas dabas jautājumus. Droši vien spētu. Jo godīgi sakot, nav jau nekāda sapņu auditorija tie geji. Tādi parasti cilvēki vien ir, ar saviem tarakāniem un savām sirdssāpēm.
Internetā paklīdis youtube izplatīts video, kurā apskaņots geju alfabēts. Noskatījos, šo minūti garo video un pat isti nesapratu kā man tagad būtu jājūtas :) Visvairāk jautrības izraisīja beigās esošais uzraksts Learn to be gay
Interesanti, kas cilvēkus noved līdz stāvoklim uztaisīt ko tādu? Droši vien tā ir garlaicība, DAUDZ garlaicības.
Katru dienu mūsu pilsētā ielās iziet tūkstošiem geju, biseksuāļu, naturāļu un daži metroseksuāļi. Mēs visi kā viens izejot uz ielas, uzliekam kādu no mūsu dzīves maskām, lai sabiedrība mūs redzētu tādus, kādus tai ir jāredz, vismaz pēc mūsu domām.
Priekšnieki, aizņemtie, apvainoties, nogurušie, laimīgie, priecīgie, vientuļie un skumjie – tās ir tikai dažas no maskām, kuras katru dienu paiet mums pa ielu garām. Citas pamanāmāk, savukārt citas ne tik ļoti. Kas nosaka to, kādu masku mēs uzvelkam, sociālais stāvoklis jeb mūsu iekšējie aizspriedumi? Kādi iemesli mums liek izlikties labākiem vai sliktākiem nekā esam patiesībā?
Sestdienas naktī, dejojot klubā starp pārējiem masku balles dalībniekiem, es domāju, cik daudz no klātesošajiem šeit atļaujas būt vairāk viņi paši, un, cik tieši pretēji šeit uzvelk masku, bet uz ielas ir viņi paši? Tās dažas apgarotās sejas, dažas nedaudz aizdzertās, tik reti kristālskaidrās, tomēr visās viņās ir rakstīta kaut kāda stāja, poza, ja jums tā patīk. Atkal jau tēlojam?
Ja mēs pieņemam, ka abās pusēs ir cilvēki, kas nevelk maskas, cik daudzi klubos šajā “brīvajā” sociālajā geju vidē jūtas brīvi un cik daudzus viņa nomāc vairāk nekā patiesība tur ārā?
Tomēr jāpiekrīt tam, kurš teica, ka tas viss notiek vispirms mūsu galvās un tikai pēc tam mums apkārt. Reti kurš atļaujas būt viņš pats, jo uzvilkt masku ir vieglāk un lētāk, ir vajadzīgs ārkārtīgi daudz drosmes, lai atļautos nepatikt katram pretimnācējam, lai atļautos nebūt tas jaukais, smaidīgais puisis no trešā stāva, lai atļautos būt tu pats, noņemt masku un paskatīties acīs dzīvei. Diemžēl vairākumam drosmes tam pietrūkst. Un šeit jau es nerunāju tikai par pamatotu kompleksu nomāktajiem gejiem, bet par visiem mums – cilvēkiem. Kas iegrimuši lietus peļķu apiešanā, valdības krīzēs un avio katastrofās. Paceliet galvas un novelciet maksas! Vismaz uz piecām minūtēm, vismaz uz mirkli … un atļaujieties dzīvot sev nevis sabiedrībai.
Šoreiz rakstīšu par pēdējā laikā jau ļoti nepopulāru tēmu – Praidu, Nepraidu un bērniem. Jā tieši uz pēdējo rēķina manuprāt notiek vislielākās spekulācijas. Lai arī neesmu nekāds kvēlais praida atbalstītājs (starp citu tāpat kā ļoti liela daļa Latvijas geju un biseksuāļu), man tomēr ir viedoklis par visu šo bardaku.
Mani joprojām katru reizi nebeidz izbrīnīt pretinieku argumentācija. Protams, par to runāt ir diezgan bezjēdzīgi, bet vai tiešām? Kā galvenais arguments tiek minēta bērnu maitāšana, tas, ka nabaga bērniem ir jāskatās uz šīm šausmīgajām izvirtībām, fekāliju demonstrāciju utt. Protams, arī tas, ka visi kvēli ar putām uz lūpām ir gatavi sargāt savu bērnu tiesības, sargāt viņu psihi un visu pārējo, ko vien var nosargāt. Tad lūk, es gribētu tomēr oponēt šiem aizstāvjiem.
Ja jau patiešām vēlaties no sirds sargāt savus bērnus, kas globāli ir ļoti apsveicama vēlme, tad varbūt aizvediet viņus uz jūrmalu, aizbrauciet uz laukiem pie vecmāmiņas, pie tantes, galu galā pie krustmātes, Jūsu bērni rīgas centrā noteikti neelpo to tīrāko un veselīgāko gaisu.
Ja Jūs tiešām uztrauc bērnu drošība, kādēļ Latvijā notiek tik daudz vardarbības pret bērniem, gan psiholoģiskas, gan fiziskas? Kādēļ nenotiek masveida protesta akcijas pret vardarbību, kas vērsta pret bērnu. Kādēļ kliedzēji neiesaistās bērnu tiesību cīnīšanas kampaņās? Sanāk, ka vienīgā viņu izpratne par bērnu tiesību sargāšanu ir kliegšana ne visai cenzētiem vārdiem uz saujiņu seksuālu minoritāšu. Un, protams, bērna aizvešana uz notikuma vietu, lai bērni tiešām to (ne)redzētu!!!
Galu galā tāds populisms un tukša salmu kulšana par bērnu tiesībām vien sanāk, nevis patiesa cīnīšanās. Es, un domāju vēl daudzi Latvijas iedzīvotāji tikai priecātos, ja šādas masveida kampaņas notiktu ar mērķi sargāt bērnus, nevis reizi gadā pabļaut.
Loading ...
