Rudzupuke.NET

Pēdējā mēneša laikā man liekas es esmu pārdzīvojis gandrīz visu iespējamo emociju gammu. No pilnīgas laimes sajūtas, kad šķiet, ka pasaulē tev neko vairāk nevajag līdz pat pilnīgam izmisumam un potenciālai depresijai par to, ka nevienam tu neesi vajadzīgs un visiem citiem iet daudz labāk.

Esmu saņēmis kaudzēm jautājumu par to, kādēļ esmu viens un kādēļ viens, ja jau tik smuks un vispārējus norādījumus par to, ka tas ir gandrīz noziegums pret cilvēci būt vienam. Un tas viss tikai tapēc, ka centos darīt kaut ko lietas labā. Pilnīgos antidepresijas murgos pat ķēros pie tik radikāliem līdzekļiem kā draugu, kuri man neraksta/nekomunicē izdzēšana no dažāda rakstura sociālajiem portāliem. Kas viss robežojās ar pilnīgu – esmu apvainojies uz visu pasauli – attieksmi, kas atskaņojās kā – visi ir ļauni. Protams, kā jau visos šādos gadījumos, kas notiek ar visiem nestabiliem cilvēkiem, vienīgais, kas tev spēj līdzēt ir nolīšana maliņā un miegs, kas atness tādu saulainu rītu kā šo.

Šorīt braucot trolejbusā ieraudzīju sen neredzētu puisi ~40, kurš izskatījās lieliski, bija diezgan priecīgs un neparko nebēdāja, vismaz ārēji nē. Un tad es pamanīju to, ko nebiju pamanījis agrāk – ka daļa pirkstu viņam ir daļēji zaudēta. Tas mani kaut kā nolika atpakaļ uz zemes. Par ko pie velna es sūdzos?! Par to, ka esmu jauns, skaists, vesels, gudrs, jauks, burvīgs, aizraujošs (…)?

Dodoties tālāk uz darbu, protams, gribas atkal noticēt, ka esmu sev vislabākais, gribas nomazgāt visus pagātnes mēslus un spoguļoties pašam savās pērlēs kā kristālbaltam gabaliņam. Nav svarīgi kādu šo gabaliņu redz citi, daudz svarīgāk ir saskatīt pašam sevī visdziļākajos slāņos zem pleķiem un kauna traipiem, ka patiesībā šis gabaliņš ir balts, tik balts, ka acis žilbst, tikai mūsu ikdiena to padara tik pelēku.

Tad es arī padomāju, varbūt beigt izlikties pašam sev, necensties kādam stāstīt, ka esmu labāks, nepievērt acis, vispār neko. ES zinu, tas ir labiem nodomiem bruģēts ceļš uz vispārēju nesapratni ar apkārtējiem, bet pa šo ceļu tak es vēl nekad neesmu gājis (…)

Mēs dzīvojam visi savu dzīvi, dažreiz pat nedomājot par to, ar ko tā varētu beigties, par to, ka dzīvojam šodien un, ka vislielākā mūsu māka ir nodzīvot skaisti šo dienu, nevis domāt, par to, ka laimīgi būsim rīt, kad nopirksim jaunu auto, vai otrādi, domāt, ak, cik laimīgi mēs bijām vakar, kad dzīve bija skaistāka un zāle zaļāka. Ne velti kāds no filozofiem, ja nemaldos Dekarts, teica, ka laimīgi mēs varam būt tikai šodien, tikai tagad, tikai šajā mirklī. Man liekas, pēdējā nedēļā es beidzot esmu atklājis šī teiciena jēgu un atradis sevi, spējis būt laimīgs katru dienu, padarīt laimīgu sevi pašu es pats, bez trešās puses iejaukšanās. Šodien pēc atgriešanās no nelielas eiforijas +31 grāda temperatūrā, visapkārt redzot civilizāciju un cilvēkus, kas čīkst, cik viņiem ir slikti, kāda viņiem ir depresija. Tas netiešā mērā atgrūž mani no viņiem, es tikai tagad saprotu, cik tāls ceļš viņiem ejams, līdz viņi sapratīs, ka laime ir viņos pašos, nevis trešās puses apstākļos, kas it kā viņus padarīs laimīgus.

Tieši tur ir tas āķis, ka mēs visi ceram un gaidam uz kādu trešo, ka viņš padarīs mūs tik īpaši laimīgus, uz trešajiem notikumiem, faktiem, lietām … Es, piekrītu, ir grūti atrast sevi, savu dzīvi un savu iekšējo mieru, bet tad, kad tu to beidzot esi izdarījis, tu tik ļoti labi proti novērtēt, cik labi tas ir. Visvairāk mani biedē šī dīvainā sajūta, ka tu pats esi šīs laimes ģenerators, kas to visu rada. Tas ir laime esi tu pats. Tas ir nedaudz it kā pretrunā ar to, kā domā visa tā sabiedrības daļa, kurai ir slikti, kura gaida to sapņaino princi baltā zirgā, kas padarīs viņus laimīgus. Vispār nesaprotu, kapēc cilvēki domā, ka laimīgus viņus padarīs cilvēks, nevis kas cits? Vai tad laimi spēj dot tikai izdomāts sapņu tēls, kas atbilst sabiedrības uzstādītiem principiem un rāmjiem? Muļķīgi.

Šovakar dzerot zemeņu kokteili, un svinot to vasaru, kas ir vismaz tūkstots km attālumā no mums, es svinu dzīvi un saprotu – laimei nav rāmju, pat iedomātu nē. Tur jau tā sāls.

jūs zinājāt, ka es esmu skaists? nē ne jau vienkārši skaists, ļooooooooti skais. šodien manī pamodās reāls narciss. gribu iepazīties ar tikpat smuku džeku kā es! viss. un lieta darīta.

Tie, kas ir nedaudz tuvāki ar manu dzīvesveidu, tie ļoti labi zin, ak Zara ir tāds takā viens no geju sirdīm (īpaši Latvia) tuviem zīmoliem. Vakar sanāca sarunāt vienu randiņu pie šī veikala ieejas, 15 minūtes pēc ofisu darbadienas beigām. Mans pirmais secinājums, kad tur biju nostāvējis divas minūtes bija – OMG tā taču ir gay cruising area. Man šķiet pēdējo reizi tik daudz izlietu geju uz ielas vienā vietā es neesmu redzējis ļoti sen. Sajūta bija ļoti nereāla, it kā es stāvētu sex un lielpilsēta uzņemšanas laukumā.

Protams, var jau pasmīkņāt, ka veikala Zara ieeja jau nu ir īstā vieta, kur neredzēt gejus, bet es nedomāju tik daudz, un es jau pat nebiju iekšā un viņi jau pat nenāca uz veikalu. Tur būtu jāuzliek zīme – Uzmanību relatīvais geju blīvums uz vienu kvadrātmetru pārsniedz pieļaujamo normu!

Vispār pēc piecu minūšu pastāvēšanas un subjekta sagaidīšanas, vakars turpinājās ne tik krāšņi, lai gan joprojām sižets bija gandrīz slavenā seriāla cienīgs. Ko jūs parasti darat, kad nav par ko parunāt? Es it kā klusēju, jo pieturos pie principa, ja nav ko teikt, tad paklusē. Šis nebija tas gadījums, tiesa gan visi jautājumi ko saņēmu bija redakcijā – pastāsti kaut ko :)

Var jau būt, ka esmu slikta un garlaicīga personība, un es nemaz šeit nemeklēju vainu citos, tādēļ es sāku runāt par to, ka nav par ko parunāt. Rezultātā, pēc iekšējās organisma dezinfekcijas un kakao, nācās vien salikt iekšējos punktiņus uz i un doties tālāk.

Mēs dzīvē daudz ko nenovērtējam. Arī to, kādi cilvēki ir mums apkārt, un iespējams, lai saskatīto labo ir jāredz sliktais citos. Un es šeit nemeklēju vainīgos, tikai cilvēki ir dažādi.

Šīrīta laikā man ir uzrakstījuši daudz vairāk cilvēku nekā tas parasti notiek dienas laikā. Daudz vairāk piezvanījuši un vispār daudz vairāk atcerējušies, ka es esmu un dzīvoju tepat. Godīgi sakot nedaudz pārsteidzoši.

Tikpat ļoti, cik pārsteidzošs ir fakts, ka cilvēki mani atceras, ir pārsteidzošs fakts, ka cilvēki ir vienīgās būtnes, kas priecājas par to, ka mēs paliekam vecāki (par šo jau esmu rakstījis agrāk). Vēl vairāk, viņi steidz apsveikts viens otru ar šo novecošanas faktu. Es saprastu, ja to darītu tikai jaunie – sak – tagad tu esi vēl vecāks par mani hahaha man ir vairāk izredžu. Bet to tak dara gan jaunie, gan vecie. Varbūt vecajiem ir motivācija – tagad tu zini kā tas ir palikt arvien vecākam. Ha! It kā mēs kādreiz būtu palikuši jaunāki.

Nav jau tā, ka man šī diena būtu kāda skumju vai sēru diena, tomēr tā ienes, es domāju katrā cilvēkā, zināmu devu pārdomu par to, kas tu esi, ko tu dari, kur šobrīd atrodies savā dzīves ceļā un kur tieši vēl vēlies nokļūt. Katra dzimšanas diena ir kā pieturas punktiņš starp stacijām. Mēs apstājamies atpūsties, lai atkal rīt skrietu tālāk. 24 stundas atpūtas reizi 365/6 dienās. Savdabīgi izveidota sistēma.

Protams, mūsu dzīvē ir arī citi pieturas punkti, kad mēs neviļus apstājamies apskatīties, kas tad īsti notiek mums visapkārt, tomēr dzimšanas diena ir tāds stabils ikgadējs rādītājs, kad pa vidu priekam un satraukumam pārņem skumjas par varbūt neiespēto, nesasniegto un neizdarīto. Tas ir tāds jaunā gada efekts. Ne velti astroloģijā uzskata, ka cilvēka jaunais (astroloģiskais) gads sākas viņa dzimšanas dienā. Tādēļ, daudz laimes jaunajā gadā!

Mūsu dzīvē dzīvojot ļoti bieži sanāk izvēlēties starp vairākām lietām. Nereti mēs vēlamies redzēt tikai labo vai slikto, balto vai melno. Jaunības maksimālisma iespaidā daudzi no mums pievēršas tikai baltajam, paziņojot, ka arī viņi paši ir balti un, ja kādam, kas nedaudz melns, kaut mazs pelēkumiņš, tas tiek svītrots.

Šodien, daudzas dienas vēlāk no tās dienas, es saprotu, ka viss nav tikai balts vai melns. Es arī līdz šim meklēju tikai baltu, līdz kaut kas man lika pievērsties citām krāsām un toņkārtām. Tad atklājās, ka ir gan dzeltens, gan sarkans, arī zils un zaļš, tā teikt uz pasaules valda krāsu daudzveidība, no kurām katrai ir savi plusi un mīnusi.

Daudzi apkārt dzīvo ilūzijās. Es nezinu labās vai sliktās, bet ilūzijās. Iztēlojas, ka ir labāki nekā vēlas būt, izbauda jaunības maksimālismu un tā tālāk. Protams, kamēr esam svaigi mēs visi vēlamies būt (un esam) perfekti. Tikai vēlāk, ar gadiem saprotam, ka toreiz bijām naivi. Patiesībā jaunības maksimālisms ir netikums, kas pāriet ar gadiem, jo utopisks pasaules skatījums, traucē raudzīties uz lietām reāli un saskatīt to patieso būtību. Vēl vairāk, tas traucē saskatīt būtisko.

Atgriežoties pie krāsām, tad, kad jūs novērtējat citu krāsu priekšrocības un spējat ieraudzīt starptoņus, tikai tad jūs pa īstam sākat dzīvot. Bet ir cilvēki, kas starptoņus neierauga nekad. (…)