Daudziem ir radies kaut kāds kroplīgs iespaids, ka man dzīvē neinteresē nekas vairāk kā sekss. Esmu dzirdējis tenkas, ka es ar cilvēkiem tikai paspēlējoties un tad tos izmetu miskastē. Esmu dzirdējis arī, ka patiesībā nekad nemeklēju attiecības, tikai stāstu saldas blēņas, lai visus ievilktu gultā. Tomēr man Tevi jāapbēdina, nekas no tā un viss pārējais nav patiesība.
Es jau iepriekš esmu rakstījis par vairākām savām teorijām. Kad kļūšu vecs, slavens un bagāts, jā ap to laiku, kad man jau būs sācies vecuma marazms un aiz gara laika man nebūs ko darīt, es izdošu grāmatu, kurā apkopošu visas savas teorijas. Kaut ko līdzīgu Kazanovas traktātiem par mīlestību. Un jau otro reizi baznīcai nāksies nožēlot, ka tā nav spējusi sev pievērst tik izdevīgu autoru.
Man liekas, ka tad, kad visi cilvēki aug, kaut kādā brīdī visi sagrib būt populāri, atpazīstami, iekārojami, cienījami. Vārdu sakot tādi, kuru viedokli ņem vērā liela vai ievērojama sabiedrības daļa. Parasti šī fāze ir īsa un vairumam tā laideni pāriet fāzē, kur gribas būt pašam krutākajam, pašam labākajam un pašam stilīgākajam. Tas protams arī zināmā mērā sasaucās ar pirmo. Tomēr ne reizi netiek savilktas paralēles ar to, ko sev līdzi nes popularitāte. Read the rest of this entry →
Šodien piektdienas vakara kino iespaidā no LTV1 puses skatījos «Vētra Āfrikā». Nav ne jausmas, kāds ir filmas oriģinālais nosaukums. Sižets īsumā tradicionāls. Kāda sieviete pieķer savu vīru ar mīļāko, izmisumā aizbrauc pie māsas, kura dzīvo Āfrikā. Tur iepazīstas ar visnotaļ jauku vietējo puisi. Sirdsapziņas nomocītais vīrs iegāžas Āfrikā lūgties piedošanas un konstatē, ka sieva jau bez piecām iemīlējusies citā. Protams beigās tomēr īstā vācu gaumē, viņa atgriežas savā 20 gadus garajā laulībā, atstājot vietējo džeku dzīvot ar žirafēm, lauvām un zebrām. Read the rest of this entry →
Šodien pavisam nejauši sanāca būt lieciniekam tam, kā zēni mēģina iepazīties ar meitenēm internetā. Līdz šim esmu vairākkārtīgi dzirdējis geju aprindās pozitivizētus izteicienus par to, ka ar meitenēm ir iepazīties vieglāk, tur viss notiek bez spaidiem, maldus un no brīva prāta. Viss ir patiesi, tīri, skaisti un arī pūkaini. Nespēju gan iedomāties pūkainas sievietes krūtis. Read the rest of this entry →
Es nedaudz apskaužu cilvēkus, kuriem ir ko teikt. Nē, tas tomēr ir nepareizs formulējums. Es apskaužu cilvēkus, kuriem ir ko teikt, viņu viedoklis ir konstruktīvs, valoda interesanta un stāstījums plūstošs. Read the rest of this entry →
Atceros, kaut kad salīdzinoši senā pagātnē skatījos filmu, kuras nosaukums bija aptuveni – 40 dienas bez seksa. Šobrīd slinkums googlēt, bet tie, kurus interesē atradīs. Tur bija stāsts par kādu puisi, kurš manai atmiņai pagaisuša iemesla dēļ, nolēma 40 dienas atturēties no seksa. Un tad, kā jau tas piedienās holivudas komedijās, bija visādi grūtie rīti ar stāvošu locekli, uzbudinājumi u.tml. problēmas. Read the rest of this entry →
Atceries to laiku, kad visi bijām jauni, skaisti, par krīzi neko nezinājām un politika mūs vispār neinteresēja. Labi, daudzus no jums tā neinteresē joprojām, tomēr citi tikmēr ir kļuvuši pieaugušāki un vecāki. Sen jau nav vairs rožainie astoņpadsmit. Lai gan godīgi jāatzīst, es no tā vecuma savā dzīvē neko rožainu neatceros. Tas šķita tikpat garlaicīgs kā 16 un 14 gadu vecums. Read the rest of this entry →
Tiko pārlasīju zem matrača lieliskos iemeslus kādēļ būt par geju ir forši, un izdomāju, ka sen neesmu iespamojis, tādēļ saņēmos uzrakstīt piektdienas vakara atskaiti par to, kā man iet.
Jāsaka visā visumā ir labi. Noteikti ir bijuši dzīvē brīži, kad ir gājis sliktāk, tāpat, kā ir bijuši brīži, kad ir gājis labāk. Šonedēļ, kā par brīnumu vairumos dienu es spēju piecelties pat pirms modinātāja zvana, kas jāsaka pārsteidza ar to, cik patīkama var būt tava diena, ja to paveic tik laicīgi. Paspēj no rīta gan nomazgāties bez stresa un panikas, gan brokastis paēst, gan izdomāt, ko vilkt mugurā. Read the rest of this entry →
Pēdējā mēneša laikā man liekas es esmu pārdzīvojis gandrīz visu iespējamo emociju gammu. No pilnīgas laimes sajūtas, kad šķiet, ka pasaulē tev neko vairāk nevajag līdz pat pilnīgam izmisumam un potenciālai depresijai par to, ka nevienam tu neesi vajadzīgs un visiem citiem iet daudz labāk.
Esmu saņēmis kaudzēm jautājumu par to, kādēļ esmu viens un kādēļ viens, ja jau tik smuks un vispārējus norādījumus par to, ka tas ir gandrīz noziegums pret cilvēci būt vienam. Un tas viss tikai tapēc, ka centos darīt kaut ko lietas labā. Pilnīgos antidepresijas murgos pat ķēros pie tik radikāliem līdzekļiem kā draugu, kuri man neraksta/nekomunicē izdzēšana no dažāda rakstura sociālajiem portāliem. Kas viss robežojās ar pilnīgu – esmu apvainojies uz visu pasauli – attieksmi, kas atskaņojās kā – visi ir ļauni. Protams, kā jau visos šādos gadījumos, kas notiek ar visiem nestabiliem cilvēkiem, vienīgais, kas tev spēj līdzēt ir nolīšana maliņā un miegs, kas atness tādu saulainu rītu kā šo.
Šorīt braucot trolejbusā ieraudzīju sen neredzētu puisi ~40, kurš izskatījās lieliski, bija diezgan priecīgs un neparko nebēdāja, vismaz ārēji nē. Un tad es pamanīju to, ko nebiju pamanījis agrāk – ka daļa pirkstu viņam ir daļēji zaudēta. Tas mani kaut kā nolika atpakaļ uz zemes. Par ko pie velna es sūdzos?! Par to, ka esmu jauns, skaists, vesels, gudrs, jauks, burvīgs, aizraujošs (…)?
Dodoties tālāk uz darbu, protams, gribas atkal noticēt, ka esmu sev vislabākais, gribas nomazgāt visus pagātnes mēslus un spoguļoties pašam savās pērlēs kā kristālbaltam gabaliņam. Nav svarīgi kādu šo gabaliņu redz citi, daudz svarīgāk ir saskatīt pašam sevī visdziļākajos slāņos zem pleķiem un kauna traipiem, ka patiesībā šis gabaliņš ir balts, tik balts, ka acis žilbst, tikai mūsu ikdiena to padara tik pelēku.
Tad es arī padomāju, varbūt beigt izlikties pašam sev, necensties kādam stāstīt, ka esmu labāks, nepievērt acis, vispār neko. ES zinu, tas ir labiem nodomiem bruģēts ceļš uz vispārēju nesapratni ar apkārtējiem, bet pa šo ceļu tak es vēl nekad neesmu gājis (…)
Loading ...