Rudzupuke.NET

Labi! Mēs visi zinām, ka citiem cilvēkiem ir sekss. Mēs ari zinām, ka citiem viņš ir biežāk, citiem retāk un citiem pavisam reti. Tomēr pēdejā laikā lasot jau atkal TOS sludinājumus, rodas sajūta, ka sekss ir tikai cilvēkiem ar vidējiem vai augstiem ienākumiem, turklāt tikai tādiem, kas ir izskatīgi, turklāt tikai tādiem, kuri ir gatavi ar šiem ienākumiem dalīties, turklāt darīt to bezkaislīgi un ar vērienu.

Cmon! Cik daudz mums ir šādu vīriešu? Nu, cik?! 5,10,20? Nez vai pieprasījums pārsniedz piedāvajumu jeb varbūt ir otrādi? Arī jaunā Zem matrača (joprojām neesmu izdomājis, kur varētu būt vieta šādām saitēm) bloga autors raksta par seksu. Par daudz seksa, kas būtībā attaisno tradicionālo izpratni par seksu un gejiem. Lūk. Tātad viņš raksta desmit iemeslus, kuri var kalpot kā arguments, lai strauji pārtrauktu iepriekš sarunātu seksa randiņu.

Daniēls raksta gan par netīriem palagiem, gan vietas trūkumu, arī par seksu pie dabas. Protams, krūmu seksa sezona ir sākusies, un tas varbūt ir kā atvieglojums pirms gaidāmās ziemas, tomēr vai cilvēku un līdz ar to arī seksa pludmales smiltīs ir palicis vairāk vai mazāk, man skaidru ziņu nav.

Turklāt, it kā ar to visu būtu par maz, jaunuzceptajā varavīksnes seksa portālā regulāri kāds ieraksta, ka nav ar ko iepazīties un nav ar ko nodrāzties. Un iespējams nav jau arī melots. Mana teorija par to, kādēl cilvēkiem palika garlaicīgi burzēt pa gay.lv, joprojām ir – ierobežoto resursu nepietiekamība. Gluži vienkārši visi savā starpā iepazinās, tie, kuri gribēja arī nodrāzās, tie, kuriem paveicās apprecējās un pārējiem – borings.

Tādēļ ir tikai likumsakarīgs jautājums par to, cik daudz laika būs nepieciešams, lai šajā portālā visi savā starpā iepazītos? Neaizmirstot aspektu, ka daļa ir pazīstama jau no citiem portāliem.

Daudzi no Jums noteikti ir dzirdējuši par gejiem, kuri nodarbojas ar viendzimuma seksu tikai par naudu. Tie, kuri kaut reizi dzīvē ir redzējuši geju pr0n noteikti ir to arī novērojuši. Un lūk šodien, absolūti netīšām uzdūros ļoti interasantam tyra raidījumam par šādiem vīriešiem.

Man ir viens draugs, kura dienasgrāmatu es lasu kā grāmatu. Ir grūti vārdos aprakstīt, cik ļoti baudāmi tas ir. Un katreiz lasot man tas viss, ko viņš sarakstījis vizualizējas acu priekšā, un es it kā dzirdu, ka viņš to stāstītu. Uh, cik spēcīga iztēle.

Reizēm lasot grāmatas arī tā gadās, kad tu iegrimsti grāmatā un savā apziņā sāc zīmēt ainiņas, sižetus, notikumus un redzi kā tas viss attīstās. Man tā bija gan ar Vējiem Līdz, gan Stimts vientulības gadu, Čempionu brokastīm, un citām burvīgām grāmatām, kuru nosaukumus neatceros. Tas laikam tomēr ir iedzimts rakstnieka talants – spēja vizualizēt tevis rakstīto tā, ka lasītājs iztēlojas kā tas viss notiek.

Atceros, kad agrāk jaunībā gribēju sarakstīt romānu par geju dzīvi, sižets joprojām galvā perinās, bet laikam drusku pietrūkst talanta. Vēlāk, kad paaugos, gribēju radīt īsfilmu ar šo pašu sižetu. Šo domu vēl neesmu atmetis, man patīk video un vairāk par pašu video, man patīk to radīt. Pat, ja absolūtā amatiera līmenī, lai gan gribētos ticēt, ka absolūtam, jau kādu laiku esmu ticis pāri.

Ir pilnīgi acīm redzams, cik ļoti mani piesaista izskats. Nu labi, ne tikai man – sen jau visādi zinātnieki un tam līdzīgie ir izpētījuši, ka cilvēkam pirmais iespaids par cilvēku rodas no tā kā viņš izskatās un tas sastāda 70% no kopējā iespaida un viss pārējais ir tikai mūsu intonācija un ko mēs tur īsti gvelžam.

Agrāk daudz es saistīju ar to, ka man ir neciešams raksturs, viņam ir neciešams raksturs un mana audzināšana ir bijusi sou sou, līdz ar ko es esmu izaudzis tāds kāds esmu (paldies Dievam). Lūk, atgriežoties pie temata, šodien man bija interesanta situācija – satiku kādu, kurš bija apģērbies kaut kā, uzvilcis kaut kādu- tris izmērus par lielu – džemperi un citus nesakarīgus apģērba gabalus. Tā kā pazīstu šo puisi jau kādu laiku, tad viņa nesaspringtums bija visai izprotams un arī es neko nepadomāju. Tomēr vēlāk, kad viņš pārģērbās, lai izietu uz ielas es pamanīju kā man mainījās attieksme. Nu it kā iekšēji, tomēr spēcīgi.

Man vienmēr fascinējuši tie cilvēki, kuriem neko nevajag. Ne tāpēc, ka viņiem būtu vairāk kā vajag, bet tāpēc, ka viņiem neko nevajag. Tā vienkārši. Man liekas, ka visiem paziņu lokā ir kāds, kurš dzīvo tādu bohēmisku (tas nav īsti precīzs formulējums, bet tuvākais man zināmais vārds, lai apzīmētu to stāvokli). Dzīvoklis, kurā drēbes mētājas kādā stūrī, vai citreiz kastes. Ir redzēti gadījumi, kad drēbes ir sastumtas skapī. Protams, kāds nosmīnēs un nošvepstēs, ka tas ir parasts nevīža, tomēr es nepiekritīšu. Tad, kad šie cilvēki ar acīmredzamu roku veiklību no pareizās kaudzes izvelk pareizos aksesuārus un apģērbu gabalus man vienmēr ieplēšas mute. Tas ir tāds kinda šovs. Un pats fascinējošākais visā šajā stāstā ir, ka finālā uzvelkot kaut kādus (kā teiktu mana vecmāmiņa) kankarus viņi izskatās snogšibateļna.

Paradox. Es vienmēr šādus cilvēkus apskaužu, jo man šķiet, ka tā dzīvot tomēr ir dzīvesveids un nekāds modes žurnāls neiemācīs tā ģērbties un redzēt pasauli. Un kā jau es minēju, kā likums ir tas, ka šo cilvēku dzīvokļi nav spoži iekāroti, bet parasti ne tapēc, ka viņi to nevarētu atļauties. Es pat nezinu kāpēc. Viņi nav pie laicīgās pasaules piesieti jeb varbūt tie ir izteikti kinestētiķi? Bet tad tomēr viņiem būtu jāizskatās draņķīgi. Kā likums dators parasti stāv vienkārši uz grīdas un pie lampas kaut kas ir piekārts. Such a māksla.

Es pat ja gribētu un izmētātu visas savas drēbes pa istabas stūriem, viņas gan dažreiz koncentrējas kādā malā, bet ne vairāk kā grupās pa trīs līdz pieciem apģērba gabaliem, nekad nespētu tā izskatīties. Bet tie cilvēki es nezinu. Viņi vienkārši apģērbjas. (LOL)

Bet atgriežoties pie manis man tomēr apnīk skatīties uz vienām un tām pašām lietām (kuram gan neapnīk?). Tādēļ ir patīkami redzēt vismaz diferencētu iepakojumu.

Mēs dzīvojam visi savu dzīvi, dažreiz pat nedomājot par to, ar ko tā varētu beigties, par to, ka dzīvojam šodien un, ka vislielākā mūsu māka ir nodzīvot skaisti šo dienu, nevis domāt, par to, ka laimīgi būsim rīt, kad nopirksim jaunu auto, vai otrādi, domāt, ak, cik laimīgi mēs bijām vakar, kad dzīve bija skaistāka un zāle zaļāka. Ne velti kāds no filozofiem, ja nemaldos Dekarts, teica, ka laimīgi mēs varam būt tikai šodien, tikai tagad, tikai šajā mirklī. Man liekas, pēdējā nedēļā es beidzot esmu atklājis šī teiciena jēgu un atradis sevi, spējis būt laimīgs katru dienu, padarīt laimīgu sevi pašu es pats, bez trešās puses iejaukšanās. Šodien pēc atgriešanās no nelielas eiforijas +31 grāda temperatūrā, visapkārt redzot civilizāciju un cilvēkus, kas čīkst, cik viņiem ir slikti, kāda viņiem ir depresija. Tas netiešā mērā atgrūž mani no viņiem, es tikai tagad saprotu, cik tāls ceļš viņiem ejams, līdz viņi sapratīs, ka laime ir viņos pašos, nevis trešās puses apstākļos, kas it kā viņus padarīs laimīgus.

Tieši tur ir tas āķis, ka mēs visi ceram un gaidam uz kādu trešo, ka viņš padarīs mūs tik īpaši laimīgus, uz trešajiem notikumiem, faktiem, lietām … Es, piekrītu, ir grūti atrast sevi, savu dzīvi un savu iekšējo mieru, bet tad, kad tu to beidzot esi izdarījis, tu tik ļoti labi proti novērtēt, cik labi tas ir. Visvairāk mani biedē šī dīvainā sajūta, ka tu pats esi šīs laimes ģenerators, kas to visu rada. Tas ir laime esi tu pats. Tas ir nedaudz it kā pretrunā ar to, kā domā visa tā sabiedrības daļa, kurai ir slikti, kura gaida to sapņaino princi baltā zirgā, kas padarīs viņus laimīgus. Vispār nesaprotu, kapēc cilvēki domā, ka laimīgus viņus padarīs cilvēks, nevis kas cits? Vai tad laimi spēj dot tikai izdomāts sapņu tēls, kas atbilst sabiedrības uzstādītiem principiem un rāmjiem? Muļķīgi.

Šovakar dzerot zemeņu kokteili, un svinot to vasaru, kas ir vismaz tūkstots km attālumā no mums, es svinu dzīvi un saprotu – laimei nav rāmju, pat iedomātu nē. Tur jau tā sāls.

Mūsu dzīvē dzīvojot ļoti bieži sanāk izvēlēties starp vairākām lietām. Nereti mēs vēlamies redzēt tikai labo vai slikto, balto vai melno. Jaunības maksimālisma iespaidā daudzi no mums pievēršas tikai baltajam, paziņojot, ka arī viņi paši ir balti un, ja kādam, kas nedaudz melns, kaut mazs pelēkumiņš, tas tiek svītrots.

Šodien, daudzas dienas vēlāk no tās dienas, es saprotu, ka viss nav tikai balts vai melns. Es arī līdz šim meklēju tikai baltu, līdz kaut kas man lika pievērsties citām krāsām un toņkārtām. Tad atklājās, ka ir gan dzeltens, gan sarkans, arī zils un zaļš, tā teikt uz pasaules valda krāsu daudzveidība, no kurām katrai ir savi plusi un mīnusi.

Daudzi apkārt dzīvo ilūzijās. Es nezinu labās vai sliktās, bet ilūzijās. Iztēlojas, ka ir labāki nekā vēlas būt, izbauda jaunības maksimālismu un tā tālāk. Protams, kamēr esam svaigi mēs visi vēlamies būt (un esam) perfekti. Tikai vēlāk, ar gadiem saprotam, ka toreiz bijām naivi. Patiesībā jaunības maksimālisms ir netikums, kas pāriet ar gadiem, jo utopisks pasaules skatījums, traucē raudzīties uz lietām reāli un saskatīt to patieso būtību. Vēl vairāk, tas traucē saskatīt būtisko.

Atgriežoties pie krāsām, tad, kad jūs novērtējat citu krāsu priekšrocības un spējat ieraudzīt starptoņus, tikai tad jūs pa īstam sākat dzīvot. Bet ir cilvēki, kas starptoņus neierauga nekad. (…)