Rudzupuke.NET

Dažreiz lasot filosofiskas (un šeit es runāju par gudrības mīlestību) dabas tekstus man rodas sevī jautājums – kādu kapronu ir pīpējuši tie, kuri to visu ir izgudrojuši. Es protams saprotu, ka cilvēci nemitīgi ir nodarbinājis mūžīgais jautājums – kā radies visums un kas būs vēlāk, tomēr tas viss izklausās pēc kaprona, zālītes, opija vai vismaz kaņepēm.

Tādās reizēs man sevī rodas pārliecība, ka es arī spētu būt filosofs un radīt pats savu, laika garam un citiem saprotamu filosofiju, kura skaidrotu pasaules izcelšanās un to pēc kāda principa ir dzīvojama dzīve.

Vienu dienu manī atkal atmodās šī doma, kad pārcilājot skapja saturu biju gatavs doties uz ielas ar saburzītu kreklu. Godīgi sakot es esmu tāds sort of nevīža, ja runa ir par gludināšanu. Tāpat kā vīrietis ir skaits ar to vien, ka viņš ir, arī kreklam uz vīrieša ir jābūt skaistam ar to vien, ka viņš ir.  Tad nu es sāku domāt, kādu dogmu iespaidā cilvēki ir izgudrojuši, ka krekli ir jāgludina. Nē, patiešām, kur ir rakstīts, ka krekls ir jāgludina?

«Nav smuki staigāt apkārt negludinātās drēbēs,» man liekas vienīgais arguments ar ko var racionāli pamatot šādu apgalvojumu ir fakts, ka agrāk par to pēra, ielika cietumā vai vismaz publiski nozākāja pilsētas centrālajā laukumā iesildot publiku pirms raganu sadedzināšanas.

Manā kreklu filosofijā pamatdoma noteikti ir sekojoša – jebkurš krekls izjūt neciešamas mokas tad, ja to cenšas izgludināt, tādēļ ir tikai pašsaprotami, ka tie uzreiz pēc tam cenšas atgūt agrāko formu. Turklāt nepaklausīgajam saimniekam, kurš ar tiem nelāgi izrīkojies tie atriebjas savelkot vīles ciešāk apkaklītes apvidū.

Vispār visa pasaule ir cēlusies no vīriešu krekliem. Tas ir skaidrs. Izņemiet no veļasmašīnas nevainīgu kreklu un noklājiet uz grīdas. Vērojiet to. Tur ir kalni un lejas, iedobes, pauguri, serpentīni. Tāli un nesasniedzami reģioni, kā arī tuvi un sasniedzami. Jebkurš cilvēks ir kā krekls. To staipa, buktē un gludina. Ja tas nepadodas to pamatīgi apstrādā ar ūdeni, karstu tvaiku vai visļaunākajā gadījumā ar stērķeli. Tomēr gluži kā cilvēks, kuram uzlikti rāmji arī krekls cenšas no tiem atbrīvoties.

Krekls tāpat kā cilvēks atdzimst ūdenī. Tas ir nācis no dabas, smaržīgajos kokvilnas laukos augot simfoniskās mūzikas pavadībā un atdzimst katru reizi, kad mēs to ieliekam veļasmašīnā. Tāpat kā cilvēks, kurš ballītē piesūcies dūmu un citas nelāgas smakas, tas atdzimst ūdenī, kur var atbrīvoties un būt viņš pats.

Kreklu filosofijas stūrakmens ir atteikties no izgludinātām lietām. Jebkurš priekšmets, objekts vai parādība sevī iemieso krekla likteni.  Lai dzīvotu iekšējā harmonijā ar sevi cilvēks nedrīkst gludināt kreklu, tam jāpaliek tādam kāds tas ir. Nevainīgam.