Kas ir krutāk?
Mūsu dzīvē nereti tiek uzdoti jautājumi par to, kas ir krutāk un uz ko mums vajadzētu tiekties. Sabiedrības apziņā pārsvarā ir iepotēts, ja tu neesi kruts, tad tu noteikti esi zaudētājs. Bet, kuram gan gribas būt zaudētājam? Un te vienu dienu es guļu, vēroju griestus un slinki ar kreiso roku dzenāju mušas prātodams, kas īsti ir krutākais, ko mēs varam dzīvē sev iegūt? Vai krutums aprobežojas ar sarkanu Ferrari vai tam vajag ko vairāk?
Tad nu es sev uzdevu vairākus jautājumus, lai jautājumu un atbilžu ceļā mēģinātu nonākt pie vienīgās patiesības.
Kas ir krutāk? Ēst svaigu desu, kas iegādāta Maximā vai sarkanos ikrus no Mc2, kuriem tūlīt beigsies derīguma termiņš?
Protams no vienas puses ikri tomēr ir ikri (lai gan man personīgi šis produkts no tiesas neuzrunā). Ir dzirdēti dažādi stāsti par bezpajumtniekiem, kuri ganoties elitāru veikalu tuvumā teju katru dienu mielojas ar ikriem, lašiem, austerēm un visām citām delikatesēm, kuru derīguma termiņš jau sen kā beidzies. Galu galā pārtika paliek pārtika, bet vai pārtika, kurai beigsies drīzumā derīguma termiņš labākā veikalā ir tāda pati kā tā, kurai beigsies derīguma termiņš sliktākā veikalā?
Kas ir krutāk? Dzīvot vienam un sarunāties ar sevi jeb dzīvot laimīgās attiecībās jūtoties vientuļi?
No vienas puses, cilvēkus, kuri dzīvo laimīgās attiecībās visi mīl krietni vairāk. Pat tad, ja tu esi gejs, tu kotējies krietni augstāk, ja tev ir ilgstoši draugs nekā tad, ja tev tāda nav. Sabiedrība ir izteikusi savu verdiktu un šķiet jau krietni pasen – veiksmīgi cilvēki ir aizņemti cilvēki, jo tie ir ideāli visās dzīves jomās arī attiecībās. Diemžēl pārlasot iknedēļas veiksmīgo cilvēku izdevumu Privātā dzīve ir pilnīgi skaidrs, ka tas tā nav. Šķiet, ka nemitīgi viens ar otru šķirās, kašķējās un plēš servīzes. Bet ir vēl kāda problēma. Aiz šīs laimīgās un veiksmīgās kārtiņas apakšā izrādās dzīvo pagalam vientuļš un nelaimīgs cilvēks, kuram brīžiem pat nav ar ko parunāt. Turklāt man dažreiz šķiet, ka tas attiecas arī uz vienkārši veiksmīgiem cilvēkiem, kuri pat nav ārēji iestiguši laimīgās ģimenes attiecībās.
Galu galā, kas ir krutāk? Liels telefons vai mazs?
Atceros, savulaik bija tāds joks, ka vienīgais ar ko geji mērās – kuram mazāks – ir mobilais tālrunis. Tagad arī tie laiki ir pagājuši. Un pēc iespējas mazāku ir nomainījis pēc iespējas jutīgāks. Skārienjūtīgie tālruņi savam krutumam ir spiesti upurēt izmērus un tie paliek arvien lielāki. Kaut vai oversized Iphone - Ipad. Par laimi telefonu jomā mani vērojumi liecina, ka viss nav tik slikti. Vairums geju tomēr ar augstajām (un ne tik ļoti) tehnoloģijām ir ļoti uz jūs, kas savukārt rezultējas ar – pa šito telefonu taču vēl runāt var . Parasti vienīgā prasība, kas ir gejiem attiecībā uz telefona izvēli līdz šim ir bijis, lai tu var uzlikt kādu Barbaras Streizandes vai Allas Pugačevas dziesmu kā zvanu toni kontaktu grupai – geji. Un protams – neierobežota izmēra telefona grāmatiņa.
Vienmēr visus ir nomācis jautājums – Kas ir krutāk liels loceklis vai mazs?
Šeit diemžēl man nav skaidras atbildes. Lai arī klasiski vismaz mutvārdos pieņemts uzskatīt, ka jo lielāks, jo vairāk kaifa, prakse liecinājusi par citu. Tiklīdz lieta nonāk līdz darbiem visi sabīstas un pusčukstus vaicā viens otram – vai viņam nav pārāk liels? Vairumos gadījumu gan seko arī pretjautājums – bet vai viņam nav pārāk mazs? Šķiet vismaz dzimumlocekļu izvēlē līdz šim valdījis zelta vidusceļš, kas vienojis gejus savā starpā vairāk par cilvēktiesību rezulūcijām, praida gājieniem un dažnedažādām mītiskām organizācijām. Tomēr nevajadzētu aizmirst par tiem, kuri meklē tikai ar lielu un resnu, ne mazāk par 20 cm. Tā teikt izņēmums apstiprina likumu.
Noslēdzot šo visu, jautājumus, kuros vaicāt, kas ir krutāk šķiet var uzdot teju bezgalīgi. Tomēr tie nesniedz skaidru atbildi. Bieži vien mūsu attieksmi nosaka sabiedrībā pastāvošie uzskati. Mēs neesam spējīgi iebilst tiem vai pretoties. Un, pat ja saņemamies uz jebkādu nestandarta reakciju, vairumā gadījumu pūlis mūs nomētās ar akmeņiem vai nosauks par idiotiem, jo pūlim noteikti ir labāk zināms, kas ir krutāk. Galu galā sanāk, ka krutāk ir tā, ka uzskata vairākums, un kurš gan grib sacelties pret to?
Loading ...
Pēdējais teikums – apcere – apgalvojums ir aplams! …lai gan tas atkarīgs no vietas, kur dzīvo! Latvijā tas ir ļoti raksturīgi: kā domā vairākums, tā arī būtu jābūt pareizi! Domāju gan, ka tas arī atkarīgs no cilvēka, kurš pauž šo, ar vairākumu nesaskanīgo, viedokli!
Parasti, manuprāt, līdz ar morāla brieduma un kaut kādas stabilitātes/piepildījuma savā dzīvē sasniegšanu, pārmērīgie “krutuma” un piederības kaut kādām grupām meklējumi veairākumam cilvēku beidzas, tālāk tas sanāk kaut kā dabīgi un nestresojot.
Lai gan šobrīd Latvijā, šķiet, netrūkst arī cilvēku ar jaunu lexusu pie loga bet tukšu ledusskapi un pamatīgu parādu par komunālajiem pakalpojumiem. Kaut kā šķiet, ka visvairāk cienšas savu “krutumu” pierādīt tieši tie, kuriem neveicas tik labi, cik gribētos, tāpēc ir ļoti svarīgi, ko par viņiem domā apkārtējie.
Galvenais lai tu būtu laimīgs! Tā arī ir vienīgā krutuma mēraukla. Ja tev, desas šķēle no Maximas dod lielāku laimes sajūtu (kaut vai uz 30 sekundēm) nekā ikri no MC2 ar vakardienas derīguma termiņu, tad tas ir krutāk. Tā arī par visu pārējo!
Ja man lielāku laimes sajūtu rada liels un resns loceklis, ne mazāks par 20 cm, tad man tas būs krutāk. Ja vairākumam lielāku laimes sajūtu rada zelta vidusceļa loceklis, tad vairākumam tas būs krutāk.