Rudzupuke.NET

Ikviena cilvēka dzīvē sarodas lietas, kuras mums ir svarīgas un bez kurām savu dzīvi nespējam iedomāties. Meitenēm tās ir skropstu tušas un lūpukrāsas, zēniem automašīnas…

Manā pasaulē pirmajā mirklī šķiet, ka nav lietu bez kurām nevarētu dzīvot un dienas ritējums apstātos. Galu galā šai pasaulē mēs visi esam ieradušies bez priekšmetiem un lietām, kuras ir mums apkārt. Tomēr veroties sev apkārt rūpīgāk, pamanām, ka ir lietas, kuru vecums jau sen pārsniedz pieklājīgu un cits mūsu vietā tās jau būtu izmetis. Tomēr tās ir šeit pat mums līdzās. Kādēļ?

Pazīstama sajūta, kad iemīļotais svīteris atkal un atkal tiek vilkts mugurā. Tā krāsas ir izbalējušas un iespējams tas jau krietni ir savēlies, tomēr to gribas vilkt atkal. Tas ir ērts, parocīgs, labi «sēž» un galu galā ir vienkārši pierasts.

Man šādi svīteri ir vairāki. Tomēr paralēli jau visām nosauktajām pozitīvajām īpašībām, ko tie sevī iemieso, tie glabā sevī atmiņas. Dažādas atmiņas par piedzīvojumiem, kas redzēti, par notikumiem, kuros pabūts. Pavisam banāls piemērs ir kāds melnbalts svīteris, kuru es atvedu no nedēļas nogales Francijā.

Es to nopirku kādā agrā pavasara rītā sagaidot zemo cenu veikala atvēršanos ar vienu mērķi – kaut ko uzvilkt, lai man nebūtu auksti. 2 eiro un pavisam necilas kvalitātes, apšaubāmas izcelsmes svīteris bija manā mugurā. Un tas arī šajā modes un izsmalcinātības zemē, kura kontrastē ar bohēmu ik uz soļa nebija svarīgi. Svīteris pildīja savu primāro funkciju – tas sildīja mani visu sapņu pilsētā – Parīzē.

Lai arī jau sākotnēji biju nolēmis, ka tā mūžs būs ļoti īss, dzīve ieviesa savas korekcijas. Izrādījās, ka svīteris man labi piestāv un pēc paviesošanās Parīzes Dievmātes katedrālē, Triumfa arkā, Elizejas laukos, tas pavisam klusi un nemanāmi sasūca sevī šīs pilsētas auru un atmiņas. Un kā lai tagad to izmet?

Pagājuši jau vairāki gadi, tomēr svīteris joprojām guļ skapja plauktā. Divus eiro vērtā kvalitāte sevi jau sen ir atpelnījusi ar uzviju, tomēr to izmest man roka neceļas. Cik gan spēcīgam jābūt cilvēkam, lai tā vienkārši izmestu atmiņas? Jeb varbūt tā ir tikai lieta …