Cilvēkbailes
Pirms kāda laika es jums vaicāju – vai esat iepazinies ar sava dzimuma pārstāvi uz ielas? Lielākā daļa no jums atbildēja skaidru un pārliecinošu – «neesmu mēģinājis/-usi», kamēr absolūtais mazākums kautrīgi sacīja «jā». Izrādās, ka neveiksmīgu mēģinājumu nav bijis nevienam. Sanāk, ka mēs esam pārāk bailīgi, lai mēģinātu ar kādu iepazīties uz ielas, bet tie daži, kuri ir mēģinājuši, to ir paveikuši.
Protams, ka viss nav tik viennozīmīgi. Kāds varbūt pavīpsnās un noteiks: «Tikai lūzeri un izmisuši cilvēki var vēlēties ar kādu iepazīties uz ielas.» Varbūt, bet varbūt arī nē! Mūsu dzīve ir tik ārkārtīgi neprognozējama, tik līkumaina un trauksmaina, ka pašos pamatos, man šķiet, mēs nevaram paredzēt, kur un kad mēs satiksim to īsto personu.
Var diskutēt par to vai tāda īstā persona maz pastāv, vai tas ir attieksmes jautājums, audzināšanas, sapratnes, vai varbūt izpratnes? Galu galā, varbūt visa problēma ir galvā, kurā iespējams ieslēgt īstā cilvēka režīmu. Bet šoreiz ne par to.
Iedomājieties, cik paradoksāla ir situācija. Visapkārt ir cilvēki. Svešie, ļaunie, no kuriem jābaidās un no kuriem nedrīkst ņemt kožļeni, konfekti, pat prezervatīvu nē. Mēs katru dienu braucam ar šiem ļaunajiem cilvēkiem trolejbusos, autobusos, tramvajos un varbūt kāds arī metro. Mēs viņus satiekam uz ielām, tuneļos un uz tiltiem. Galu galā, ļaunie svešie cilvēki, no kuriem neko nedrīkst ir visur. Pārspīlēju.
Bet tiklīdz šie cilvēki nonāk kādā citā mums izprotamā sociālā grupā, tie pēkšņi kļūst par savējiem, ar kuriem mēs runājam, smejamies, varbūt iemīlamies, precamies un dzemdējam bērnus (nevajadzīgo izsvītrot). Kas gan maina tik kardināli mūsu attieksmi pret Svešajiem, ļaunajiem cilvēkiem? Un ja jau nonākot īstā grupā tie kļūst par labiem un foršiem cilvēkiem, kādēļ viņi tādi nevarētu kļūt uz ielas vai transportā?
Bet nē. Viņi nekļūst. Mēs no viņiem baidāmies? Mēs ieraugam cilvēku, kurš mums simpatizē, mēs cerības pilnu skatienu vēršam viņa virzienā, klusībā sirdsziļākajā priekškambarī cerot, ka viņš apstāsies un paprasīs mums dajebko vai idēlā gadījumā teiks: «Es visu mūžu tikai tevi meklējis esmu.» Labi, nolaidies uz zemes. Viņš tā neteiks, tomēr ejot pa ielu (no tiem, kuri saprot par ko te vispār tagad ir runa) neviens vien no mums tā ir padomājis. Un tad ir jautājums – kādēļ mēs ceram uz citiem, bet paši nesaņemamies konkrētai rīcībai nekad?
Un nestāstiet man par homofobiska rakstura asiņkapeņstāstiņus. Protams bailes ir zināmā mērā pamatotas, it īpaši ņemot vērā faktu, ja dzīvojam Latvijā. Bet vai tas ir vienīgais? Kādēļ mēs neriskējam iepazīties uz ielas? Es jau dzirdu kā aizmugurējās rindās sēdošie skeptiski noburkšķ, ka tā nav piemērota vieta, kur iepazīties. Un kura ir? Internets, bārs, klubs, bibliotēka, pagrabs? Esiet reāli. Man tomēr šķiet, ka nav piemērotu vai nepiemērotu vietu, kur iepazīties. Ir tikai piemēroti vai nepiemēroti cilvēki. Vai varbūt piemēroti vai nepiemēroti argumenti, kuriem arī atrodas piemērojums…
Loading ...