Rudzupuke.NET

Vai Jūs ziniet ar ko atšķiras pubertātes vecums no brieduma internetā? Lai arī šķiet, ka virtuālā dzīve pilnīgi un nemaz nav saistīta ar mūsu fizisko vecumu un attieksmi, tā gluži tomēr nav. Sāksim ar to, ka mūsu fiziskais vecums visticamāk tomēr ietekmē to saturu, kuru mēs veidojam internetā. Iespējams, ka virtuālajā vidē mēs ieņemam kādu citu lomu, atšķirīgu no tās, ko esam pieraduši lietot ikdienā.

Tāpat es vēlos norādīt, ka virtuālajā pasaulē manuprāt mēs izdzīvojam vairākas attīstības fāzes, kuras visticamāk nav tiešā veidā saistītas ar mūsu fizisko vecumu. Ikviens no Jums visticamāk atminas to brīdi, kad pirmo reizi «ienācāt» internetā. Cik viss šķita aizraujošs un prātam netverams. Teju katru brīdi bija noteikti jāienāk aplūkot, kas jauns noticis virtuālajā pasaulē.

Pēc tam protams nāk atkal tā dēvētās virtuālās pašnāvības, kad kaut kādu iekšēju pretrunu plosīts, ar vēlmi uzsākt jaunu skaistu dzīvi cilvēks (visbiežāk nakts melnumā) nolemj sevi izdzēst no visiem sociālās saziņas tīkliem. Tā teikt, nav cilvēka, nav problēmas. Diemžēl prakse liecina par pretējo, ar virtuālo pašiznīcināšanos nekas netiek atrisināts, ja nu vienīgi uz mirkli apmierināts alter Ego. Un ātrāk vai vēlāk cilvēks tomēr atgriežas atpakaļ tīklā.

Nereti viens no šo virtuālo pašnāvību mērķiem ir sava drauga atrašana, īpaši asi tas skar iepazīšanās portālus. Cilvēki ļoti kategoriski pret tiem mēdz attiekties nosakot, ja jau reiz man tagad ir draugs, tad nepieciešamība pēc šīs lapas ir zudusi. Un no vienas puses es viņus atbalstu. Kādēļ gan uz mežu būtu jāiet ar malku? Tomēr uz naktsklubiem garā stiprākie pāri tomēr mēdz doties kopā, lai gan jāatzīst, ka tā ir visnotaļ reta parādība. Geji tomēr labprātāk pieturas pie teiciena – sargi sevi un Dievs tevi sargās – kas pārfrāzējot varētu skanēt kā – sargi savu draugu un viņš tevi sargās.

Iespējams mēs varam kaut kādā mērā pateikties internetam par to, ka mums ir iespēja tik salīdzinoši vienkāršā un nepiespiestā veidā pārdzīvot savas mazās iekšējās krīzes. Klikšķis tur, ķeksis te un dzīve atgūst savu agrāko jēgu. Tomēr šāda rīcība virtuālajā pasaulē par personības virtuālo briedumu parasti neliecina.

Cik esmu secinājis no saviem vērojumiem, tad cilvēki, kuri sasniedz savu virtuālo briedumu ātrāk vai vēlāk nonāk pie atziņas, kad brīdī, kad viss jau ir līdz brošai, atliek tikai aizvērt mājaslapas, izslēgt datoru un nodoties kaut kam citam. Sanāk kā tāda virtuāla virtuālās pasaules izdzēšana. Tu atpūties, distancējies uz kādu nenoteiktu laiku, un pēc brīža pilnīgi mierīgi atgriezies. Kā liecina prakse, visādām tirgus vārnām gan tas būtiski apgrūtina dzīvi, jo tām ir krietni grūtāk noteikt tavas dzīves pārmaiņu punktus par kuriem paķengāt.

Diemžēl par to kā izpaužas novecošana internetā man pagaidām skaidru ziņu nav. Iespējams, tā ir iegriešanās savā profilā reizi mēnesī, vai kā daždien sanāk dzirdēt – epasta aplūkošana reizi nedēļā ar tekstu – man jau neviens neraksta.