Šodien saņēmu īsziņu par atvadīšanos no kāda cilvēka, kuru pazinu. Un, lai arī šim cilvēkam nav bijusi liela loma manā dzīvē, tāpat kā man viņa, šī sliktā ziņa mani nedaudz nomāca.

Pasaulē ir kļuvis par vienu dzīvespriecīgu puisi mazāk. Mazāk par vienu cilvēku, kurš labprāt mani ieraudzīja un nebēga ielas otrā pusē ieraugot. Par vienu smaidu mazāk.

Tā jau saka, no šīs dzīves pirmie aiziet labie cilvēki un pēc tam visi pārējie. Iespējams mums tā liekas, jo par labo cilvēku aiziešanu mēs uzzinām ātrāk. Tas vienmēr ir tik dīvaini. Cilvēks ir un te pēkšņi viņa nav. Un it kā manā gadījumā neesmu viņu redzējis pat ilgāku laiku, lai tas viestu kādu lielu starpību manā dzīvē. Tomēr ir nedaudz žēl, ka atkal viens no mums ir aizgājis.

Es tiešām nezinu kāds bija iemesls šī cilvēka priekšlaicīgajai nāvei, tomēr jāatzīst, ka ar vienu mazu sirds stūrīti man pietrūks apziņas, ka uz pasaules ir vēl kāds labs cilvēks.

Es neapmeklēšu pēdējo ballīti ar šo puisi. Lai tā paliek tiem, kuri pazina viņu ciešāk.

Viva La Türkiye

Līdzīgi raksti:

• izvēles jautājums Turpinot jau iepriekš iesākot tēmu par mūsu gadsimta prasībām, šodien ēdot grauzdētu baltmaizi ar dzērveņu ievārījumu man radās dažas atbildes un arī daži jautājumi. Kā tas nākas, ka gribulīšu čatā...

2010. gada 20.janvāris. Ievietots kategorijās: Bez tēmas. Komentāru RSS 2.0 barotne.