Sapratne
Cik daudz gan ir vajadzīgs, lai mēs iemācītos saprast otru cilvēku… Cik daudz ir vajadzīgs, lai mēs iemācītos saprast sevi un cik daudz ir vajadzīgs, lai mēs iemācītos mācīties no savām kļūdām, iemācītos tās saprast un turpināt dzīvot kā labāki un nu jau pilnvērtīgāki cilvēki.
Mums nepatīk, ja mums sāp. Ir dabiski, ka mēs bēgam no tiem, kuri mūs ir sāpinājuši. Jā, iespējams ir arī dabiski tas, ka mēs cenšamies tiem atriebties, nodarīt ko ļaunu, vai visvienkāršāk ignorēt. Ignorēt ir tik vienkārši. Nav kairinātāja – nav problēmas. Laiks dziedē visas sāpes, tas iemidzina visdziļākās jūtas un atgriež mūs dzīvē. Lēnām, bet dzīvē…
Ir grūti pašam sev atzīties – jā, es esmu kļūdījies. Ir grūti to saprast, sagremot un norīt. Un pēc tā visa, tam pārkāpt pāri un turpināt dzīvot. Ir grūti atzīt, ka tu neesi pilnīgs, jo visapkārt sabiedrība no mums prasa, lai mēs būtu pilnvērtīgi vai pat tuvu ideāli, tomēr mēs tādi neesam. To atzīt ir vēl grūtāk…
Ja tev blakus ir cilvēks, kurš nav ideāls, tu vari cerēt, ka viņš ir patiess. Iespējams viņš nemelo tev, neizliekas par labāku, iespējams tu esi viņam svarīgs. Mums jāmācās novērtēt to, kas ir mums līdzās šajā brīdī, jo neviens nezin, kāds brīdis var pienākt rīt.
Tomēr nepārprotiet mani. Tam visam nav nekā kopīga ar žēlsirdību. Nevajag iedomāties, ka žēlsirdības vārdā turoties pie kaut kā, pat pie pēdējā salmiņa, jūs kaut ko iegūsiet. Dariet kaut ko tikai tādēļ, ka vēlaties to darīt.
Runā… ja tu kādu mīli, dāvā tam pilnīgu brīvību un viņš kā putns, kurš palaists ārā pie tevis atgriezīsies. Cerams, ka tavs logs tajā brīdī vēl būs vaļā…
Loading ...