Iespaidi, baumas un patiesība
Daudziem ir radies kaut kāds kroplīgs iespaids, ka man dzīvē neinteresē nekas vairāk kā sekss. Esmu dzirdējis tenkas, ka es ar cilvēkiem tikai paspēlējoties un tad tos izmetu miskastē. Esmu dzirdējis arī, ka patiesībā nekad nemeklēju attiecības, tikai stāstu saldas blēņas, lai visus ievilktu gultā. Tomēr man Tevi jāapbēdina, nekas no tā un viss pārējais nav patiesība.
Diemžēl neesmu psihologs un neko daudz nesaprotu no tā kādā veidā cilvēkiem rodas kaut kādi priekšstati un iespaidi par otru cilvēku. Man īsti nav arī skaidra stereotipu veidošanās, tomēr man ir pilnīgi skaidrs kas ir kas.
Jau daudzus gadus cilvēki kļūdaini uzskata, ka mani interesē tikai sekss. Tā nav. Mani interesē arī daudzas citas lietas. Piemēram, zīmēšana. Tomēr zīmēt es pagaidām nemāku.
Mēs esam pieraduši izdarīt savus secinājumus, lēmumus un pieņēmumus balstoties uz argumentiem «bet viena tante no kaimiņu pagasta ar kuru bija sekss vienam manam čomam no blakus kvartāla teica, ka otrā valsts galā dzīvojošais džeks esot bijis kontaktos ar viņu un …». Jūs sapratāt domu.
Es domāju. Kādēļ cilvēki, tik ļoti nicina drosmīgos, kuri spēj saņemties un nemuļļāties gar vienu lapu, bet būt gana drosmīgi, lai būvētu visu no jauna?
Es zinu kādu pāri, kurš ir «laimīgās attiecībās» kādus 8 gadus. Šķiet šo gadu laikā viņi vismaz 5 reizes ir šķīrušies, vismaz 10 dalījuši mantu un kādas 20 salabuši. Par tām reizēm, cik viņi nolaida pa kreisi, vēsture klusē. Un sakiet man, kāda jēga no šādām «attiecībām»? Es tam neredzu ne jēgu, ne nākotni. Ja cilvēks ir mazohists, lūdzu, bet es tāds neesmu.
Es tomēr atļaušos būt drosmīgs un ticēt ideālajam cilvēkam. Ticēt tam, ka starp diviem normāliem garīgi līdzsvarotiem cilvēkiem var būt normālas attiecības, bez pārspīlējumiem visās jomās. Gan mūžīgās mīlestības, zvērēšanas, cildināšanas, celkošanas u.c. plaši pazīstamās jomās. Es ticu, ka divi cilvēki uz pasaules var dzīvot tā, lai no rīta pamostoties gribētos smaidīt, nevis uzgriezt muguru un izlikties, ka esi miris. Jo savādāk, vai vispār ir vērts?
Līdzīgu rakstus neizdevās atrast.
Loading ...
Manuprāt, lielā mērā tieši no “ticības ideālajam cilvēkam” rodas Tevis pieminētās “laimīgās attiecības”. Ideālu cilvēku nav un viss ir atkarīgs no paša; ticība ideālam un ideāla gaidīšana drīzāk ir vēlme novelt atbildību no sevis un vainot citus. Nevar prasīt otram būt ideālam, ja tu tāds pats neesi. Ja viens no otra gaida ideālu, tad abi būs vīlušies, jutīsies piekrāpti un būs dusmīgi viens uz otru. Ja negaidi ideālu, tad arī mazāka iespēja vilties.
šādas lietas par Tevi var runāt tikai cilvēks, kas Tevi nepazīst, kas nav ar Tevi kopā sēdējis n-tās naktis un runājis.
es būtu pirmā, kas Tevi būtu noprecējusi – nu bet diemžēl neesmu īsti tavā gaumē :D – jo Tu zini, ko Tu gaidi no savām attiecībām, no otra cilvēka. tas ka uz pasaules reti tādi sastopami – tā nu nav Tava vaina.
un ja Tu zini, kurš par Tevi izplata šitik dumas baumas – tad lūdzu parādi man to cilvēku, es viņam pateikšu, ko es par viņa spriedumu domāju.
un attiecības starp diviem cilvēkiem var būt tādas – kā tu esi iedomājies :) jau vairāk kā 8 gadus es pieceļos blakus viņam un jūtos vienkārši laimīga par to, ka viņš ir blakus :) un nav jau vajadzīgi romatiski vakari katru vakaru, kvēli mīlestības appliecinājumi katru brīdi, pietiek ar to fantastisko sajūtu, ko sniedz cilvēks Tev blakus ar to vien, ka viņš ir :)
Bieži šādas baumas izplata “aizvainotie”! Ja nav sajūta, ka ir(būs), tad tiešām nav jēgas ķēpāties un jāpasaka kā ir. Tajā visā gan arī ir savas nianse! Pieļauju, ka mēdz būt arī, ka cilvēki pašķirās un tad saprot, ka (iespējams) nevajadzēja to darīt! – pasaulē jau tāpēc neapstājas!
Lasītāja(s) Marads komentārs ir saistošs turpinājums Tavai tēmai!