Rudzupuke.NET

Es jau iepriekš esmu rakstījis par vairākām savām teorijām. Kad kļūšu vecs, slavens un bagāts, jā ap to laiku, kad man jau būs sācies vecuma marazms un aiz gara laika man nebūs ko darīt, es izdošu grāmatu, kurā apkopošu visas savas teorijas. Kaut ko līdzīgu Kazanovas traktātiem par mīlestību. Un jau otro reizi baznīcai nāksies nožēlot, ka tā nav spējusi sev pievērst tik izdevīgu autoru.

Tātad, esmu rakstījis jau gan par vientulības gēna teoriju, gan par izsmeļamo resursu teoriju, gan par glītenis prec neglīteni teoriju u.c. tamlīdzīgām manis izdomātām teorijām.

Šodien, pēc tam, kad man bija pasaulē drošākais sekss ar Gibraltāru, Frankfurti, Atēnām un Varšavu, ieskatoties mūsu pašu «atrodi savu partneri» portālā, man dzima kārtējā teorija.  Mūsu bildes, patiesībā ir ziņa, ko mēs sūtam pasaulei. Nu katram no mums (un es šeit runāju par tiem, kas turpina iepazīties) ir tā dēvētā publiskā fotogrāfija, iespējams tās ir divas vai trīs, kura ir domāta izplatīšanai dažādām tautas masām. Dažreiz šīs bildes atšķiras, atkarībā no tā, kādu mērķi mēs ar šo foto vēlamies sasniegt.

Šeit arī rodas tā nesaskaņa. Piemēram, ievietot profilā bildi ar alus pudelēm fonā un uzrakstīt «vēlos iepazīties nopietnām attiecībām». Bet ejot vēl tālāk, balstoties uz manu jauno spogulīša teoriju, šī bilde atspoguļo to, kādi mēs gribam izskatīties citu acīs. T.i., ja gribam izskatīties gudri, pievienosim foto no skolas bibliotēkas (kur iespējams bijām iemaldījušies meklējot zēnu tualeti). Ja gribam izlikties sportiski, varam palūgt savam heteroseksuālajam kaimiņam, lai aizdod velosipēdu uz dažām minūtēm. Vēl krutākie var sarunāt ar meitenēm no sportazāles nelielo foto sesiju.

Galu galā, šī bilde ir kā ziņa, ko mēs sūtam apkārtējai pasaulei jeb potenciālajam aplūkotājam: «Hei, es esmu [jūsu izdomāts pašslavinošs vārds]!» Un tagad, ja balstamies uz šo teoriju, var atminēties kādi mēs esam bijuši savās publiskajās bildēs. Man piemēram kādreiz bija fotogrāfijas, kurās es uz balta fona, baltā kreklā ar rozēm valdzināju savus potenciālos pielūdzējus. Vai arī, tās ar skrituļslidām (izrādījās, ka braukt ar skrituļslidām bija foršāk nekā iepazīties ar zēniem). Vēl man protams bija Siguldas periods (jā jā, protams, ka esmu bezgala romantisks). Tad kā jau visiem bildes operās (mans IQ jau izduras cauri griestiem). Un visbeidzot kā daudziem Jūrmalā.

Un tagad es domāju, cik daudz no tām bildēm raksturo mani kā cilvēku un cik daudzas no viņām ir mans zemapziņas auglis ar mērķi «es gribu sūtīt signālu, ka esmu TĀDS». Piemēram, cilvēki, kuri fotogrāfējās pie savām automašīnām (vai vēl biežāk pie automašīnām, kuras nekad nevarēs atļauties), iespējams vēlas sūtīt ziņu – man ir daudz naudas, esmu kruts, nekrutiem lūgums nerakstīt.

Bet vēl ir otra puse, kā šīs bildes saprot otrs cilvēks, kurš tās skatās. Teiksim vērojot to pašu dārgo automašīnu, otra puse var padomāt – tev ir daudz naudas, no tevis varētu kaut ko noslaukt. Vai arī romantisko foto mīļotāji – tu esi tāds romantisks muļķis, ka trīs rindkopas medus un mums jau būs vētrains sekss ar «mīlestību uz mūžu».

Starp citu, manā galvā aizmetusies doma par vēl kādu teoriju – mēs visi esam tendēti uz iepazīšanos (ar mērķi attiecības vai kas tml) ar labākiem cilvēkiem nekā esam paši. Bet par to citreiz.

P.S. Nē, es neesmu pārlasījies grāmatu par vizuālo komunikāciju. Uz šādām domām mani pamudināja kāda fotogrāfija «atrod savu partneri» portālā, kura kliedza ar katru savu pikseli – paņem mani un izmanto!

Līdzīgu rakstus neizdevās atrast.