Rudzupuke.NET

Man liekas, ka tad, kad visi cilvēki aug, kaut kādā brīdī visi sagrib būt populāri, atpazīstami, iekārojami, cienījami. Vārdu sakot tādi, kuru viedokli ņem vērā liela vai ievērojama sabiedrības daļa. Parasti šī fāze ir īsa un vairumam tā laideni pāriet fāzē, kur gribas būt pašam krutākajam, pašam labākajam un pašam stilīgākajam. Tas protams arī zināmā mērā sasaucās ar pirmo. Tomēr ne reizi netiek savilktas paralēles ar to, ko sev līdzi nes popularitāte.

Nesen kādā dzeltenā izdevumā lasīju, ka mistiskā šova «Latvijas princese» (vai kaut kā tamlīdzīgi) dalībniece kaut kādā modes pasākumā vairījusies no fotogrāfiem, kuri šo gribējuši ik pa brīdim iemūžināt. Runā, ka daudzi populāri cilvēki ir arī vientuļi cilvēki, jo popularitāte uzliek rāmjus, robežas un, lai cik paradoksāli tas neskanētu, arī atgrūž. Daudzi cilvēki nevēlas draudzēties ar populāriem cilvēkiem, galvenokārt zemās pašapziņas dēļ, ko tad es, es jau neesmu tik populārs utt. Vēl vairāk cilvēki vēlas draudzēties ar šiem cilvēkiem (pie nosacījuma, ka popularitāte ir pozitīva nevis negatīva), tomēr viņus vairāk interesē iespēja pašiem kļūt populāriem šīs «slavas» saulītē. Attiecīgi, ja cilvēks nav zoss, izrādīsies, ka nebūt vientuļam ir sasodīti grūti.

Esmu lasījis grāmatās (iedomājieties?!), ka dauzi pasaulē pazīstami cilvēki, tostarp arī vēsturiskas personības, bijuši vientuļi savā būtībā. Iespējams viņiem apkārt bija daudz cilvēku, tomēr tie tik un tā bija vientuļi.

Arī geju sabiedrībā popularitāte ir drīzāk mīnuss, kas jānes kā krusts. Galvenokārt tas saistās ar dogmām – ja tevi pazīst visi, tad esi gulējis ar visiem u.tml. Kļūt populāram geju aprindās, it īpaši, ja tās ir tik šauras kā Rīgā ir ārkārtīgi vienkārši. Piemēram, pietiek pārgulēt ar lielākajām tenku vācelēm un tu jau esi nokļuvis «smalko aprindu hronikās». Ir arī citas metodes. Uzņemt kādu «šokējošu» foto vai video un ievietot to savā profilā vai kādā diskusijā. Šeit vietā kā lielisks piemērs ir vecais stāsts par aspectintime slaveno fotosesiju apakšbiksēs pirms daudziem gadiem un vēl slavenāko diskusiju «Ko tu zini par aspectintime». Var dzert arī tēju ar visiem (Rosito), un tēlot, ka tevi sagaida pasaules gals un tu drīz mirsi. Masu mediju priekšā nospēlēt «kāzas» un pateikt kaut ko TĀDU.

Tomēr popularitātei ir vienas dienas raksturs.  Ja tu kļūsti populārs, tu tikpat strauji arī kļūsti nepopulārs, jo tu nevienu neinteresē. Vēl vairāk, daudzi nemaz nezin, ko iesākt ar šo popularitāti, pat ja tādu sasniegtu.  Attiecīgi – kāda jēga pārgulēt ar visiem, kļūt populāram un pēc tam nezināt, ko ar šo popularitāti iesākt?

Atgriežoties pie virsraksta un manas pieredzes, gribētos nedaudz parunāt par popularitātes medaļas otru pusi.  Piemēram, geji. Ja par tevi runā kaut ko sliktu, tas parasti nozīmē to, ka esi atteicis seksu kādai jūtīgai dvēselei, un acīm redzot pareizi vien darīji. Vēl vairāk, cilvēki savā starpā aprunā cilvēkus, kurus kaut kādu iemeslu pēc viņi zin, un jūs jau ziniet, cik labi gejiem padodas izpušķot stāstus ar vispārinājumiem, metaforām un epitetiem. Šeit mēs visbeidzot nonākam pie virsraksta, tajā brīdī, kad jūsu popularitāte jau ir sasniegusi augstāko līmeni, cilvēki sāk jūs, prasti runājot, apdirst, jo jūs neatbilstat kaut kādiem viņu iedomātiem rāmjiem par populāru cilvēku. Vai varbūt vēl ļaunāk – viņi ir tik sekli, ka viņiem nav nekā cita par ko parunāt kā jūsu personība.

Daudzu gadu laikā man ir piedāvāti gan vairāki seksa gadījumi ar cilvēkiem, kurus (diemžēl) nekad neesmu pazinis, gan vairākas attiecības ar draugiem, draudzenes un pat bērni.  Es pats gan nekad apzināti neesmu tiecies kļūt populārs. Bet, ja jūs man vaicātu, es labāk izvēlētos būt laimīgs nevis populārs. Popularitāte, līdzīgi kā nauda – laimi nenes.

* izteiciena autors Rihards Paškausks

Līdzīgu rakstus neizdevās atrast.