Spēles ar jūtām
Šodien piektdienas vakara kino iespaidā no LTV1 puses skatījos «Vētra Āfrikā». Nav ne jausmas, kāds ir filmas oriģinālais nosaukums. Sižets īsumā tradicionāls. Kāda sieviete pieķer savu vīru ar mīļāko, izmisumā aizbrauc pie māsas, kura dzīvo Āfrikā. Tur iepazīstas ar visnotaļ jauku vietējo puisi. Sirdsapziņas nomocītais vīrs iegāžas Āfrikā lūgties piedošanas un konstatē, ka sieva jau bez piecām iemīlējusies citā. Protams beigās tomēr īstā vācu gaumē, viņa atgriežas savā 20 gadus garajā laulībā, atstājot vietējo džeku dzīvot ar žirafēm, lauvām un zebrām.
Cik bieži dzīvē Jūs esat redzējuši kādu līdzīgu situāciju? Man šajā filmā visvairāk bija žēl tā džeka no Āfrikas. Ir gadījies visādi un daudzi no mums ir bijuši abās pusēs šim stāstam. Tomēr mana pārliecība ir «vai nu, vai nu» kategorijā. Ja jau tu vēlies glābt un sargāt tās savas attiecības, tad dari to un strādā pie tā, vismaz tā, kā tu uzskati to par pareizu.
Vai arī tieši pretēji, ja saproti, ka tur nav nekā, ko būtu iespējams/vērts glābt, tad piecelies un dodies tālāk. Nav vērts dzīvot pagātnē, vai atmiņās. Dzīve paiet. Tieši šeit. Tieši tev gar acīm, tur projām.
Arī man dzīvē ir bijuši tādi gadījumi, kad tu it kā satiec kādu puisi, iepazīsties un viss jau labi. Ir tas dīvainais «bez piecām minūtēm iemīlējies» stāvoklis, un tad pēkšņi izrādās kaut kas no sērijas «zini mēs ar savu bijušo salabām un sapratām, ka nespējam dzīvot viens bez otra, tu noteikti atradīsi savu īsto …». Protams, atradīšu. Un vienā jau ir tiem cilvēkiem taisnība, ja viņi tā dara, tad noteikti nav man tie īstie. Stulbs ir tikai fakts, ka spēlējas viņi ar mani.
Un tad, pēc tam, kad viņš jau ir aizgājis, tu tomēr sajūties nedaudz tizli, jo «bez piecām iemīlējies» tomēr sagādā «bez piecām kaut kas pazaudēts» skumjas.
Loading ...
Šajā pasaulē ir vajadzīgi arī cilvēki, kuri labprāt parunā, iepazīstas, satiekas varbūt arī pārguļ ar kādu, kuram ir otra pusīte, lai pēc tam šī kāda attiecības ar otru pusīti būtu atkal OK! Lai arī tā otrā pusīte saprastu, cik viegli ir to kādu pazaudēt. Sava veida žēlsirdīgās māsas, kurām, ja vajadzēs atradīsies sava žēlsirdīgā māsa /as).
sērija «zini mēs ar savu bijušo salabām un sapratām, ka nespējam dzīvot viens bez otra» ir paradoksāla, taču reāli tā notiek…Skumji, ka tās teicējam nepietiek drosmes apzināties savu vērtību un pastāvīgi atrasties pazeminātas pašccieņas stāvoklī…Nu, ja sanāca tā, ka vienreiz sanāca pašķirties, tad piekrītot sākt visu no jauna, tas vairumā gadījumu nozīmē tikai atlikt to pašu iznākumu uz kādu laiku, tai pat laikā zaudējot iespējas (varbūt!) sastapt tādu radījumu, ar kuru domstarpību nerastos! Ehh…par ko daba tā iekārtojusi, ka ticam pasākām par princi baltā zirgā ar rožu pušķi…ar kuru iepazīstoties, saprotam, ka baigais mērglis…Taču to otro pusi jau pasakās neraksta!
Spēlēties jau cilvēciņi prot! – to nu jāatzīst! Kāds ar tevi, tu ar kādu… nez kāpēc daudziem tas šķiet normāli… lai jau, bet dīvaini!
tā jau ir, šī pasaule ir tāda kā spēle, spēles noteikumu nav zināmi, katram tie savi, individuāli, ne identiski, par konkrētās spēles noteikumiem un to lietu kārtību reti kurš informēts un reti kurā spēlē ir vienoti noteikumi. bet, mēs visi spēlējamies, viens vienā veidā, cits otrā, trešais trešā, simtu pirmais spēlējas simtu pirmā veidā un tā tālāk un tā bezgala. viens zaudē, otrs uzvar. bet visi kaut ko iegūst. kāds iegūst skumjas, kāds pamestības sajūtu, kāds attiecību uzlabojumu un tā tālāk un tā joprojām. ja vien mēs zinātu šīs spēles, ko sauc par Likteni, noteikumus…