Cita pasaule un cita dzīve
Laikam jau tomēr katram cilvēkam pienāk tāds brīdis, kad viņš apzināti vai nē sāk domāt par to, vai tiešām nav iespējams dzīvot savādāk. Vai viņa dzīvē nav pienācis laiks ieviest kādus jauninājumus, uzlabojumus, iekārtojumus, galu galā jebko, kas padarītu viņa dzīvi labāku vai savādāku.
Tad, kad pienāk šis brīdis, tu sāc domāt, kas tad tev īsti nepatīk tavā līdzšinējā dzīvē? Vai tie ir draugi, darbs, tavs izskats, zināšanas, lietu kārtība, dzīves telpa, apkārtne, vide (…). Galu galā, tu būtībā sāc meklēt vainīgos, kurš tad īsti ir vainīgs pie tā, ka kaut kas nav īsti tā kā gribētos.
Un tad drosmīgākie sāk, revidēt savu dzīvi un meklēt kardinālas pārmaiņas, kuras viņa dzīvē ieviestu to ilgi gaidīto labumu, to ilgi gaidīto «kaut ko», kas tai dzīvei ir pietrūcis līdz šim. Tomēr reti kurš aizdomājas, ka varbūt tas liekais, vai traucējošais elements dzīvē patiesībā var izrādīties, ka esi tu pats. Tā teikt, ja vēlies uzlabot pasauli – sāc ar sevi.
Es tiešām nezinu kāda ir trīsdesmitgadnieku krīze, bet ja man tā būtu jāraksturo, man šķiet, ka tā izskatītos apmēram tā. «Dekorāciju maiņa savā līdzšinējā dzīvē». Cik normāli ir mainīt visu, nosvītrot, saņurcīt, izmest, iegūt baltu lapu un sākt visu vēlreiz (atkal jau atmiņā ataust joks par blondīnēm un «ļaujiet viņai minēt vēlreiz»).
Vai visiem cilvēkiem savā dzīvē ir jāsasniedz kaut kādi mērķi? Vai visiem cilvēkiem kādam, un tajā skaitā arī sev pašam, ir kaut kas jāpierāda? Jāapliecina, jāpašapliecinās un jā… Vai arī varbūt tas raksturīgs tikai garīgi un emocionāli nenobriedušām personībām, kurām bēniņos tomēr svilpo vējš?
Cilvēces lielākā daļa nezin kādēļ viņi dzīvo un kāds mērķis viņus cauri dzīvei vada. Nauda, ģimene, pašpārliecinātība, statuss, bērni, mīlestība, sekss (…) tas var būt jebkas, bet tomēr mēs nezinām pa lielam kādēļ mēs dzīvojam, bet neskatoties uz to, mēs visi skaidri zinām, ka negribam mirt. Vai tiešām tikai bailes no nezināmā jeb varbūt bailes nomirt nepierādot sev un citiem, cik lielisks, burvīgs un neaizstājams tu esi?
Štrunts. Dzīves mērķu meklēšana, lai paliek garā vājajiem, kuri bez mērķiem nespēj. Cik daudz ir to, kas spēj dzīvot bezmērķīgi, bezjēdzīgi klīstot, darot darbus, lai paēstu un piedzertos? Vai alkohols rada otros cilvēkos to, ko nav spējis radīt pirmajos dzīves ceļa gājējos? Cik laimīgi ir bezpajumtnieki? Jeb varbūt viņi neapzinās sevi un patiesībā eksistē tikai kā mikroorganismi? Lieli.
Mēs spējam uzdot dzīvei jautājumus un paši uz tiem atbildēt. Spējam novilkt robežas, malas un ietvērt visu rāmjos. Mēs spējam klasificēt, sadalīt, sagrupēt, iedalīt un sakārtot. Jā, tāda ir mūsu sabiedrība. Tur gudrie, tur nožēlojamie, pa vidu pelēkie, stūrītī spilgtie un aiz svītras neredzamie. Bet, vai mēs spējam dzīvot bez rāmjiem, robežām un klasifikācijas?
Līdzīgu rakstus neizdevās atrast.
Loading ...
man šķiet, ka krīze – da jebkāda iestājas tiem, kas dzīvo bez pārmaiņām, bet ja dzīve visu laiku mainās un cilvēks neiesūno nav laika krīzei, jo ir dikti aizņemts. man kādreiz likās, ka tad, kad man būs tuvu 30 man būs krīze par to, ka kļūstu veca un dzīve beidzas, bet patiesībā tā man tikai tagad tā pa īstam sākas, kad redzu, kā mani bebuļi aug
Spēja dzīvot bez rāmjiem, robežām… ir! – ja spēj tīri psiholoģiski kāpt pāri tiem uzstādījumiem, ko sabiedrība kā tāda un pats radi! Patiesībā, ļoti laba sajūta, šķietami dzīvo citā līmenī,ar apziņu, ka esi tepat. Tas gan lielākoties ir saistīts ar cilvēka spēju domāt un analizēt lietas, nevis kā bullim lūrēt uz jauniem vārtiem, tāpēc redzēt tikai “šaurā celiņā”!
Nāve! – laikam jau izņēmumi tikai apstiprina likumsakarības utt. utjpr., bet man no nāves nav bail, nekad nav bijis, cik sevi atceros (tas nav kaut kāds EMO novirziens :D) Nāve (kā institūts :D, ja tā var izteikties) vienmēr manī ir raisījusi interesi…
Piedod, bet es uzskatu, ka dzīve bez rāmjiem un robežām īstenībā nemaz nav iespējama. Jā, izvēlies atmest vienus rāmjus, tāpat kā ar to kalnā kāpšanu – arī ar rāmjiem, ierobežojumiem (īstenībā – “spēles” noteikumiem) ir tāpat – tu automātiski ieej nākošajos.
Arī bomžu gadījumā – spēles noteikumi ir mums (lietosim apzīmējumu) – mietpilsoņiem, šķietami savādi vai pavisam neeksistējoši, bet pievienojoties tai grupai tu atskārsti ka tie ir tik pat spēcīgi kā iepriekšējā “spēlē”, no kuras tu labprātīgi aizgāji.
Tāpēc, manuprāt, svarīgākais, ko dzīvē var (un vajag) iemācīties ir – atrast to īsto spēli, pēc kuras noteikumiem spēlēt tev ir baudāmi un tev tas padodas. Krīzes ir tikai tas modinātājpulksteņa zvans, kas saka – varbūt ir laiks doties tālāk nākošajā spēlē…