Rudzupuke.NET

Labrīt, manu mazo lasītāj! Vakar es,  tāpat kā vēl bariņš mūsu pilsētas iedzīvotāju, biju aizgājis apmeklēt «Golden Bar», vietu, kas sevi nekad nav saukusi par geju bāru, bet vienmēr pozicionējusi kā LGBT draudzīgu. Jāatzīst, tā kā neesmu klubu kultūras mīlētājs, tad iepriekšējā reize, kad šo vietu apmeklēju bija pirms kāda gada, un pa lielam neko daudz no savas dzīves es neesmu zaudējis. Bet par visu pēc kārtas.

Bez divām pilēm darvas mucā tomēr neiztikt, tādēļ uzreiz sākšu ar tām. Pirmā, un manā gadījumā lielākā vilšanās, protams bija eleganto saldējuma kokteiļu glāžu izzušana no kluba aprīkojuma. Tā vietā jums to visu ielej trauslajām geja rociņām knapi tveramā ķobī (lasiet graņonkā – palielinājums 4x), kuru ierindas (vai es jau minēju trauslās?) geja rociņas nespēj noturēt. Un es šeit nemaz nerunāju par estētisko baudījumu, kas tika brutāli laupīts no formas viedokļa. Par laimi, situāciju centās glābt dekorējumi. Bet tomēr, zēni, saldējuma kokteiļus varbūt labāk pasniegt atbilstošās glāzēs nevis ķobjos. Var jau būt, ka tie nav visai pieprasīti un tādēļ tāds liktenis šo ietvaru skāris, bet ceru, ka nākamreiz, kad es pēc gada atnākšu, situācija būs uzlabojusies.

Un otra darvas pile, lai iet «Viva Ukraine» kausiņā. Nu vai tiešām izkārt 4 karogus klubā uzreiz ir ballīte? Un kopš kura laika smagā roka vai varbūt pat metāla mūzika ir Ukrainai tik ļoti raksturīga? Jau gay.lv bija bars ar ķengāšanos par šo mūziku, un jāpiekrīt, mūzika šajā klubā bārā 80% gadījumu sūkā. Es protams atbalstu jauna, alternatīva ceļa meklējumus arī muzikālajā noformējumā, bet smagais roks jau tiešām nav tā mūzika, kura būtu plaši iecienīta LGBT publikas rindās. Tā vietā tad jau labāk būtu uzrīkojuši džeza vai, piemēram, 80-to, 70-to, 60-to gadu vakarus. Baidos, ka pat Aino Bāliņas popularitāte spētu pārspēt to zāģēšanu. Un klausoties šo zāģi, es strauji atcerējos kādēļ pārstāju šeit nākt.

Bet nu par labo, pozitīvo un gaišo. Prieks, ka klubs bārs ir spējis nesekot Latvijas geju klubu modei, un uztaisījis remontu pirms savas 50 gadu jubilejas. Vismaz interjera ziņā patīkami atgriezties. Prieks, ka pietika drosmes investēt nedaudz modernākās tehnoloģijās un izmantot elektroniskos displejus. Prieks, ka sanāca padarīt deju zāli plašāku, jo tas pieliekamais, kas tur bija pirms tam, nebija īsti piemērots dejošanai. Lai gan kā tur ir, nav nepiemērotu telpu ir nepiemēroti cilvēki? Un jā prieks, ka ir padomāts par ventilāciju, lai gan baidos, ka tas var nepavilkt pie lielākas publikas apmeklējuma, tomēr tas ir tikai mans pieņēmums. Prieks arī par jaunām mēbelēm un lampiņām.

Lai arī atvērta otra kase, šķiet, ka tā nav guvusi nekādu lielo popularitāti un joprojām stāv diezgan skumja stūrītī. Bet tā vietā ir upurētas dažas sēdvietas pie bāra letes. Ieradumam tomēr liels spēks, bet iespējams, tas ar laiku mainīsies.

Jebkurā gadījumā visi labākie vēlējumi bāra darbiniekiem un uzturētājiem. Sadabūt bāru pilnāku krīzes laikā, nekā tas bija treknajos gados tomēr ir neliela māksla. Un ceru, ka progress ar to neapstāsies.

Līdzīgu rakstus neizdevās atrast.