Īstajā laikā un īstajā vietā
Cik reizes dzīvē jums ir izdevies nokļūt īstajā laikā un īstajā vietā? Man ir gadījies kādas pāris reizes. Bet cik reizes, Jums ir izdevies savās attiecībās nokļūt īstajā laikā un īstajā vietā?
Man šķiet, ka tas ir viens no spēcīgākajiem stūrakmeņiem divu cilvēku attiecībās, ja jums ir līdzīgs domāšanas virziens un abi instinktīvi jūtat, ka šis ir tas brīdis, kurā esat nepieciešams otram. Šķiet jau agrāk esmu rakstījis par to, ka vairumā gadījumu kaut kā sanāk, ka cilvēki nav tajā brīdī līdzās, kad tie ir visvairāk nepieciešami. Un tad it kā kaut kas tevī salūzt.
Bet pirms vainot citus, cik reizes mums pašiem ir izdevies būt blakus, kad kāds no mums to gaida? Vai ir gadījies dzirdēt: «Bet es tevi gaidīju, un tu neatnāci?» Iespējams bieži cilvēks to saka jūtu uzplūdā, jo jūtas pievilts, vai nenovērtēts, bet varbūt mazsvarīgs?
Pat apzinoties to un nevēloties kādam to nodalīt, gribas reiz satikt cilvēku ar kuru būt īstajā laikā un īstajā vietā. Ar to saprotot ne tikai būšanu vienlaikus kopā, bet arī kopēju izpratni par to, kad pienācis brīdis pabūt atsevišķi
Loading ...
attiecību jomā man tā ir sanācis vienu vienīgu reizi! Pats labākais, ka man tiešām ir bijis izteiciens “es tevi gaidīju…”, bet tiešām laikam jau jābūt tādai patiešām lielai vēlmei būt īstajā vietā un laikā, lai “otrā” galā būtu kāds, kuram šī vieta un laiks arī būtu īstie!
..bet ir tādas situācijas, kad ir sajūta, ka es kādā vietā tāpēc, ka tev šeit ir jābūt!
Manuprāt, svarīgi ir ne tikai klusi (un ciešot) gaidīt, stūrītī sēžot, bet arī skaidri un vienkārši pateikt – man vajag/gribās/ir nepieciešams, lai TU būtu tagad un te! Vai nav neskaitāmas reizes dzirdēts – bet kā lai es saprotu, ko tu jūti vai gribi, ja neko nesaki?
Iespējams tad īstie laiki un vietas būtu daudz biežāk…
es, piekrītu, iespējams neviens sen vairs nav zīlnieks, lai uzminētu, vai otram tagad to vajag vai nevajag. tas vairāk tādā – latvietis praktiskais stilā, tomēr šoreiz runāju tieši par to gadījumu, kad tu izjūti jūtu un emociju līmenī – vai otram tevi vajag vai nevajag.
nepiekristu “es” teiktajam par to, ka “Iespējams tad īstie laiki un vietas būtu daudz biežāk…”, tad šī sajūta zaudē savu pievilcību un turpinātibas jēgu! Par to, ka būtu jārunā, lai – tas gan!
Emocijas gan ir tik nestabila padarīšana…