Rudzupuke.NET

Tiko pārlasīju zem matrača lieliskos iemeslus kādēļ būt par geju ir forši, un izdomāju, ka sen neesmu iespamojis, tādēļ saņēmos uzrakstīt piektdienas vakara atskaiti par to, kā man iet.

Jāsaka visā visumā ir labi. Noteikti ir bijuši dzīvē brīži, kad ir gājis sliktāk, tāpat, kā ir bijuši brīži, kad ir gājis labāk. Šonedēļ, kā par brīnumu vairumos dienu es spēju piecelties pat pirms modinātāja zvana, kas jāsaka pārsteidza ar to, cik patīkama var būt tava diena, ja to paveic tik laicīgi. Paspēj no rīta gan nomazgāties bez stresa un panikas, gan brokastis paēst, gan izdomāt, ko vilkt mugurā.Jā. Šonedēļ, mani piemeklēja sāpe, kas piemeklē daudzus sugas brāļus – nav ko vilkt mugurā. Protams, šis sindroms tos, kuriem ir augstākas prasības pret dzīvi nekā tas ir man, noteikti piemeklē biežāk, par laimi mani tikai vidēji reizi kvartālā. Tomēr, par bēdām jums un mierinājumu apkārtējiem cilvēkiem, parušinoties pa skapi kaut kas jau tomēr tika atrasts un pliks pa ielu nevazājos.

Nedēļas vidus pienāca ne tik patīkamos toņos. Sūrstošais kakls pieņēmās arvien spēkā, kas beidzās ar to, ka trešdienas rītā ap pulksten sešiem cēlos, lai ievārītu kādu tēju, jo iekaisums bija progresējis tik tālu, ka nu jau smeldze traucēja gulēt. Tomēr dažas veselību uzlabojošas procedūras kombinācijās – piens + medus + soda – kā arī – melnais balzāms + dzērveņu sula – darīja savu un ārstnieciskie antispetiskie un kādi tik vēl nē līdzekļi manu kaklu izdziedināja. Tiesa šovakar, deguns sāk dīvaini uzvesties, bet es pieņēmu mērus.

Slavenajā Sapņu beķerejā šajā piektdienā tika izcepta kārtējā īpaši gardā pica, ar tomātiem, sieru un bekonu. Lai arī uzkrāvums šķiet pieticīgs, tas ir gana labs, lai pierītos līdz acīm un paliktu arī priekš rītdienas. Tātad, arī rītvakar mums ēterā būs pica.

Šonedēļ esmu domājis par vēl vairākām lietām. Manuprāt visiem mūsu tēmas blogotājiem vajadzētu apvienoties vienotā – jaunā projektā, kas to padarītu gan daudzveidīgāku, gan interesantāku lasītājiem. Diemžēl zinot to, cik visi ir iedomīgi vai pat to, cik latvieši ir vienpatņi un viensētu mitēji un katram savs stūrītis sirdij tuvāks, nekā kopā radīt kaut ko skaistu, šo ideju pat tālāk nebīdu.

Padomāju arī par podkāstu. Kādu vakaru uznāca nostaļģija. Jāatzīst ne pie kādiem jēdzīgiem secinājumiem nenonācu. Varbūt vēl par to jāpadomā, lai tas iegūtu kaut kādas formas un aprises.

Un vēl, noslēdzot šo nelielo atskaiti, man jau šonedēļ sāka pietrūkt drauga, kurš aizbraucis uz citu kontinentu un tik drīz vēl neatgriezīsies. Ceru, ka viņam tur sokas labi, un ka kādu dienu saņemšu arī pastkarti no viņa.

Līdzīgu rakstus neizdevās atrast.