Ļaujiet viņai minēt vēlreiz
Iespaidojos, no Daniela raksta par otrajām iespējām. Par to, kā viņš spēlēja mūsdienu virtuālos klusos telefonus un mēģināja kaut ko sabīdīt.
Lai gan šķiet, ka esmu jau agrāk kaut ko par šo tematu rakstījis, tomēr nolēmu būt stiprs un uzrakstīt savas pārdomas šajā jautājumā vēlreiz. Kaut kā ārkārtīgi pazīstama man šķita viņa situācija un notikumu attīstība.
Manuprāt Daniela stāsts ir spilgts piemērs tam, kā cilvēki dzīvo dažādos ātrumos. Citi strauji, citi ļoti lēni. Katreiz, kad man kāds pēc nedēļas ir atsūtījis sms, godīgi sakot es jau pret to laiku esmu aizmirsis par ko bija runa un ko es šim cilvēkam vaicāju. Protams, var jau nosūtīt atbildes īsziņu arī pēc mēneša, bet vai tiešām tā ir pareiza un normāla reakcija un komunikācija?
Būtu nepareizi uzskatīt, ka kāds no šiem cilvēkiem pie tā ir vainīgs. Ir būtiski saprast, ka cilvēki ir dažādi. Un kas vienam šķiet ātri, tas otram varbūt lēni. Cilājot šīs tēmas vienmēr neviļus prātā nāk mana atziņa kādā saulainā vasaras dienā:
Skapī zeķēm atrast pāri ir gandrīz neiespējami, kā lai atrod divi cilvēki pāri plašajā pasaulē.
Līdzīgu rakstus neizdevās atrast.
Loading ...
