Rudzupuke.NET

Labrīt manu lasītāj. Šodien aplūkoju statistiku un konstatēju, ka ~70% manu lasītāju ir pastāvīgie apmeklētāji, kas šeit atgriežas atkal un atkal. Paldies Jums par to, ceru, ka vismaz nedaudz esmu attaisnojis jūsu interesi.

Šorīt (fonā nelieli smiekli, pulkstenis ir teju divi pēcpusdienā), pēc sviestaini pavadītas brīvdienu nakts, pamostos ar sāpošu galvu. Nē galva nesāp no izdzertā alkohola daudzuma. Tās ir fiziskas sāpes kādas cilvēks sajūta, ja ieskrien ar galvu sienā. Lūk. Un šorīt, šis agregātstāvoklis, ir ļoti piemērots, lai parunātu par kādu tēmu, par kuru vēl nekad neesmu rakstījis – žēlsirdīgajām māsām.

Protams, tavam izbrīnam nav vietas, jo runa nebūs par reliģiju, bet gan par seksu. Par seksu ar puišiem/vīriešiem (ērtības labad turpmāk ar apzīmējumu vīrietis jāsaprot vīriešu dzimtas subjekts jebkurā likumīgā vecumā). Cik reizes dzīvē jūs esat zinājuši, ka esat kādam pirmais? Mēs visi vairāk vai mazāk atceramies savu pirmo reizi, tomēr man līdzšinējā dzīvē ir gadījies vairākkārtīgi būt pašam pirmajam priekš citiem. Es nemaz nerunāju par tām reizēm, kad mēs netiekam par to informēti. Šoreiz par tām, kad to zinām.

Pārsvarā es tomēr cenšos izvairīties no šādas pieredzes. Nez kādēļ šī neveiklā gramstīšanās, vai «ne tāda poza» vai kādas citādas lietas man nerada vēlmi čakarēties. Piemēram, vienu reizi bija gadījums, kad kārtējais precētais, godīgais ģimenes vīrietis (histēriski smiekli fonā), sagribēja pamēģināt. Satikāmies, pabučojāmies, novilkām bikses, pagrābstījāmies un viss.  Pat nebeidzām. Es tiešām nesaprotu, kas šiem cilvēkiem liek līst pie gejiem.

Kā jau dažreiz raksta sludinājumos – vīrietis (Balzaka vecumā), visu mūžu esmu sapņojis par seksu ar vīrieti, gribu pamēģināt. KAMON! Visu mūžu sapņojis. Ja jau tev nav rakstura un tu esi tāda lupata, ka baidies pats no savām vēlmēm, labāk nemaz netērē citu cilvēku laiku un garastāvokli.

Godīgi sakot, es neesmu nekāds jaunavības atņemšanas/iegūšanas fans. In fact, man daudz labāk patīk vīrieši, kas zin, ko viņi šeit (lasi – gultā) dara un ko viņi no šī procesa grib sagaidīt. Protams, visas pirmās reizes nevar mest pār vienu kārti.

Atceros kādu jauku puisi, vēl pirms gadiem pieciem, kurš arī atzinās, ka viņam šī ir pirmā reize. Pirms tam bijām kādu laiku sarakstījušies un toreiz jau vēl manī mita vairāk maiguma un līdzjūtības pret citiem cilvēkiem. Tādēļ, to skaisto nakti joprojām atceros. Mēs skūpstījāmies, dejojām un mīlējāmies līdz saullēktam. Jā, pa manu logu varēja redzēt horizontu un to, kā lec saule.

Un cik reizes no tevis ir sanākusi žēlsirdīgā māsa? Skolotāja darbs ir grūts, un es nekad neesmu gribējis kādu apmācīt. Tā vienkārši ir sanācis. Pilnīgi esmu pārliecināts, ka mūsu mīksto (subalterns vārdiem runājot) blogeru pieredzē arī ir šādi gadījumi. Saņemies, pastāsti par to savā blogā!