Starp mums meitenēm runājot

Rudzupuke.NET

Starp mums meitenēm runājot


Archive for jūlijs, 2009


Vai geji ir kaut kas īpašs? 0

Posted on jūlijs 21, 2009 by Sapnis

Pēdējā laikā arvien vairāk domāju par to, vai geji ir kaut kas īpašs? Man liekas daudzi no mums pasniedz to apmēram tādā manierē, mēs neesam tādi, mēs esam tādi. Citi savukārt noteikti pasniedz to – es neesmu tāds manierē – kas atkal liek domāt, ka tas ir kaut kas īpašs, jo no tā ir jākaunas. Attiecīgi rodas jautājums – vai geji ir kaut kas special?

Es, lai arī vēl neesmu redzējis, tomēr jau pēc pirmajām atsauksmēm šmiterī redzu, ka cilvēki tomēr šo filmu par Bruno uztver savdabīgi. Vai viņa ļaus gejiem būt saprastākiem vai nē? Jeb varbūt tādas nesapratnes nemaz nav?

Vispirms jau mēs paši labprāt izturamies kā pārākie cietēji. Šeit gan taisnības labad jāpiebilst, ka neesam vienīgā sociālā grupa, kurai raksturīga šāda uzvedība. Otrkārt, kā liecina mana pieredze, cilvēkiem pa lielam ir vienalga ar ko tu guli. Tiešām. Es nepārspīlēju. Pēdējais komiskākais gadījums bija Andrejsalā.

Gājām divatā ar kādu draugu un pēkšņi pretimnākošie pacani sāk ar tekstu – ei golubki sigareta nenaidotsa? Un es dodu visus 100, ka tie nebija ne geji, pat biseksuāli nē. Iespējams pie vainas ir Andrejsalas īpašā aura un vispārzināmā tur valdošā atmosfēra un nedaudz hipijīgā publika. Man vienmēr licies, ka tur ikdienā tusē hipiji :) Tā teikt, mūsu laikmeta puķu bērni.

Es drīzāk nepiekrītu, nekā piekrītu faktam, ka tas ir kādas Mozaīkas vai citas tam līdzīgas organizācijas nopelns. Drīzāk gan holivudas un jaunās paaudzes, kas aug un nav tik bailīga kā vecā. Mainās paaudzes un mainās gan attieksme, gan uzskati.

Pat, ja mēs pavērojam sludinājumu portālus. Arvien biežāk mana tekstus – gribu pamēģināt – noskaņās. Es tiešām nezinu kādu fobiju, kompleksu vai varbūt veselīgas-izzinošas ziņkāres nomākti cilvēki viņus raksta, bet ceru, ka tas nav kādas mītiskas demagoģijas izdomātas sekas. Iespējams pēc daudziem gadiem mēs dzīvosim pavisam citādākā pasaulē, jācer, ka ne bankrotējušā.

Viņš gribēja būt tauriņš 0

Posted on jūlijs 13, 2009 by Sapnis

Nācu no tirgus, rokā nesot somu ar kartupeļiem, tomātiem un gurķiem. Man priekšā dejoja divi tauriņi. Viegli, laiski un draudzīgi.

Viņš arī visu savu mūžu, bija centies pavadīt viegli. Pacelties, nesatraukties, atrauties. Tomēr ikdienas dzīve un ritējums nemīl pret straumi peldētājus. Pārējo neizsakāmā vēlme skriet ātrāk, braukt tālāk, cīnīties, iet, ķert grābt, nekādā ziņā nebija gatava ļaut pret straumi lidot šādam tauriņam.

Viņam patika vasaras saulainās dienas. Kad ēdot kaimiņu dārzā zagtos ābolus, varēja bezrūpīgi gulēt pie gultas un sapņot par vieglāku dzīvi. Tur viņš varētu iet, skriet, lekt un nedarīt visu ko vēlas. Tieši spiediens darīt daudzas lietas viņu smacēja. Māte tik teica \”Ej mācies, slaists tāds, no tevis tāpat nekādas jēgas\”. Viņš jau sen bija sapratis, ka no viņa dzīvei un cilvēcei tāda, kāda tā bija daudz jēgas nebūs. Viņš nepārdos miljonus, lai ar to nopelnītu vēl dažas nulles pie algas. Tas viss bija tikai nulles, bet viņam gribējās būt skaitlim, slaidam kā viens, vai līkumainam kā trīs. Nav svarīgi kādam, bet skaitlim.

Viņš gribēja būt tauriņš. Viņš tos apskauda. Tauriņi varēja dzīvot tik bezrūpīgu dzīvi. Tie izšķīlās pavasaros un rudeņos līdz ar pirmajiem vējiem aizgāja bojā. Tie pavadīja savu dzīvi lidojot un nedomājot. Viņš gribēja būt tauriņš un nedomāt. Lidot no zieda uz ziedu. Vai akli sapīties zirnekļa izliktajos tīklos. Viņš gribēja būt tauriņš.

Tad kādā saulainā dienā. Noklausījies atkal pārmetumus par savu nederīgo eksistenci, šajā svarīgajā pasaulē, uzvilcis baltu kreklu, viņš izgāja uz ielas. Viņa kājas veda viņu uz priekšu, bet prāts stāvēja uz vietas. Galvā skanēja vieni vienīgi pārmetumi, bet dvēselē dejoja kāds mazs, vārgs tauriņš.

Sviedru lāsītes izspiedās viena pēc otras. Kreklu raustīja vējš. Tomēr ar katru sekundi viņš bija tuvāk savam mērķim. Viņš atrada savas dzīves jēgu – viņš būs tauriņš. Pēc vairākām stundām, pagalam slapjš un noguris viņš nonāca virsotnē. Lai arī dūmeņi agrāk bija bojājuši sparīgi gaisu, mutuļojot melniem dūmiem, tagad tie stāvēja klusi un vieni. Zeme pie kājām likās smieklīgi maza. Tālumā rietēja saule. Viņš izpleta rokas, aizvēra acis un aizlidoja. Viegli un brīvi. Viņš beidzot varēja nedomāt, būt pats, viegls un nepiespiests. Šajā cīņā zaudēja straume.

Bija lietaina rudens diena. Tādās dienās kā šī mirst ilgas, sapņi un cerības. Mīļotie šķiras ar atstātu sāpi sirdī, bet skrienošie šķendējas par slapjajām kurpēm. Kapsētā neviena nemanīja. Lietus lāsēm sitoties pret dažiem lietussargiem, zemes dzīlēs gūla tauriņš. Kāds draugs bija piedāvājis kapu plāksnīti bez maksas. Trūcīgā māte to pieņēma nosakot – nekādas lielās jēgas jau mums no viņa nebija. Tomēr iespējams, ka draugs pazina viņu labāk. Tagad šeit, klusumā un prom no citiem viņš atdusējās, bet uz viņa kopiņas bija tikai viens teikums – \”Viņš bija tauriņš\”.

Kas notiek tavā plauktiņā? 0

Posted on jūlijs 12, 2009 by Sapnis

Šodien kā pie svētdienas labi izstaigājos un protams atnākot mājās vienīgais ko gribas darīt ir gulēt izstiepjot kājas pret grieztiem.

Nu tad lūk, guļu dīvānā, blenžu griestos un pēkšņi manu trauslo acu skatienu piesaistīja plaukts ar diskiem, vai pareizāk būtu teikt ar matricām. Lūk. Skatos uz to plauktu un domāju, kad pēdējo reizi kaut ko no tā visa esmu izmantojis. Labi, diezgan skaidri atceros to dienu pirms kāda mēneša, kad ņēmu linux live cd, lai izglābtu kādu ar MS Windows sajātu cieto disku. Vēl atceros, ka ņēmu XP instalāciju, lai uzinstalētu windows.

Tomēr nav nekādu skaidru ziņu par to, kad pēdējo reizi ir lietots viss tas pārējais, kas tur ir. No šejienes tā guļot var salasīt dažus nosaukumus. Piemēram Alla Pugačova (krilicā oriģinālie diski), Chris Rea, Marie N, un tad ļoti daudz matricu uz kurām rakstīts apmēram tā – FujiFilm DVD +R vai TDK CD-R vai Verbatim, Sony u.tml. Neatceros, kad būtu pēdējo reizi kaut ko no tā visa kustinājis.

Guļu te un domāju. Stāv tā plastmasa plauktā un vāc putekļus. Tāpat kā drēbes. Katram no mums skapī ir drēbes, kuras neatceramies, kad pēdējo reizi esam vilkuši, bet tomēr taisot pavasara tīrīšanu rokas kaut kā nepaceļas pietiekami augstu, lai viņas izmestu. Un tā viņas tur stāv … gaida kārtu. Nez kad pienāks kārta matricām?

Zilās upes koris 0

Posted on jūlijs 08, 2009 by Sapnis

Noskatījos video par koru karu otro cēlienu un sasmējos. Cik attapīgam ir jābūt cilvēkam, lai kori nosauktu par Zilās upes kori. Jā un tas, protams, par godu likteņupei Daugavai.

Protams es saprotu, ka visticamāk tas cilvēks, kurš izgudroja šo nosaukumu, nav tik ļoti samaitāts kā es. Tomēr ņemot vērā, ka šī šova publikā ir ļooooti daudz jauniešu, kuri ir daudz samaitātāki par mani, var nojaust kādu vien smīnēšanu, ķiķināšanu un cita veida jautrību šis koris ar savu nosaukumu izraisīs.

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka pagājušo gadu zilais koris nemaz tādu ķiķināšanu neizraisīja. Laikam jau tādēļ, ka šovs bija padevies gana kvalitatīvs un tautu vairāk satrauca, kā kurš nodziedājis ne tas, cik kuram ir divdomīgs nosaukums. Cerēsim, ka tā būs arī šogad.

  • Dienas kadrs

    att



↑ Top