Rudzupuke.NET

Autors nezinams, bet stāstiņš labs.

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 80-os gados,
esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām
mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu
zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad
netaisījās ciet.

Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no
plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem
un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,
atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās
ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens
nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs
paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo
mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki
cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV
kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni,
jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien
gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai
vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!

Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs
vispār izdzīvojām? Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām
ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs
kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika
pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis
pasaulē nezin šīs spēles noteikumus! Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties.

Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…

Un kā ir tagad?

- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas
mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3
cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem
nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona
zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ,
lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;

P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus…

Daudzi no Jums noteikti ir dzirdējuši par gejiem, kuri nodarbojas ar viendzimuma seksu tikai par naudu. Tie, kuri kaut reizi dzīvē ir redzējuši geju pr0n noteikti ir to arī novērojuši. Un lūk šodien, absolūti netīšām uzdūros ļoti interasantam tyra raidījumam par šādiem vīriešiem.

Šodien guļot jūrmalā un pieņemot saules peldes domāju, cik ļoti geji sarežģī dzīvi. Kādēļ mums vajag savas pludmales (kur sauļoties kailiem!?)? Kādēļ mums vajag savu taisnību, savus karogus, savus klubus, savus bārus, savas mājaslapas (…)

Ja jau viss ir tā kā mēs to aizstāvam – mēs esam tādi paši, dzīvojam tādu pašu dzīvi, braucam pa tām pašām ielām un iepērkamies tajos pašos veikalos, kādēļ mums vajag kaut ko īpašu? Vai geji ir maza sociāla grupiņa, kurai pietrūkst saites un piederības kādai citai sociālai grupai?

Neliegšos, arī es dažkārt jūtos ērtāk, apzinoties, ka visi ir savējie. Cik savējie ir savēji, domāju daudziem ir gadījies pārbaudīt, bet ne par to ir stāsts. Kur rodas šī vajadzība pēc kaut kā sava, ja mēs tik ļoti vēlamies uzsvērt, ka esam TĀDI PAŠI KĀ CITI?

Laiku pa laikam man dzīvē uznāk tādi periodi, un domāju ne tikai man, kad šī pasaulīte ir līdz brošai un gribas to izslēgt. Padzīvot TUR TAJĀ pasaulē, kurā nav savējo. Patiesībā, vai maz šāds dažādu pasauļu dalījums pastāv? Laikmetā, kur katrs nākamais piedzimušais bērns kļūst biseksuālāks par iepriekšējo.

Reizēm es domāju vai es spētu dzīvot bez gejiem? Ja neņem vērā tīri fizioloģiskas dabas jautājumus. Droši vien spētu. Jo godīgi sakot, nav jau nekāda sapņu auditorija tie geji. Tādi parasti cilvēki vien ir, ar saviem tarakāniem un savām sirdssāpēm.