Rudzupuke.NET

Vai Jūs varat atbildēt uz jautājumu – kas Tu esi? Piemēram, dziedātājs, mākslinieks, gleznotājs, galdnieks, frizieris, metālgriezējs, loka metinātājs (…)

Cilvēkiem ar skaidru domu un vīziju par to, kur viņš dodas šajā dzīvē parasti ir skaidrs, kas viņš ir. Savukārt citiem ir visai abstrakta izpratne par to, kas ir kas un ko mēs vēlamies dzīvē sasniegt.

Pieiesim lietai no citas puses. Cilvēki vaicā, ko tu proti vislabāk. Un, ko tu proti? Lūk es domāju par sevi, ko es protu. Man ir idejas. Čupa ar idejām. Bet es neko neprotu. Neprotu viņas realizēt, izdomāt tehniku, risinājumu vai pielietojumu.

Amatieri no profesionāļa atšķirot fakts, ka viņš var darīt arī citas lietas izņemot savu pamatlietu. Tātad, kurš no Jums nodarbojas ar to vienīgo lietu, ko viņš dzīvē grib darīt un nedara neko citu? Hā Hā (kā Nelsons rādot ar pirkstu). Neviens, protams, jo mūsu laikmetā tagad ir ārkārtīgi kruta un moderni būt cilvēkam orķerstrim.

Bet, pat, ja mēs atmestu visus kapitālisma iemeslus kuru dēļ mēs nevaram darīt to ko mēs gribam. Vai Jūs ziniet, ko Jūs no sirds un dvēseles vēlaties darīt un kam veltīt sevi pilnībā? Padomājiet par to.

Ir pilnīgi acīm redzams, cik ļoti mani piesaista izskats. Nu labi, ne tikai man – sen jau visādi zinātnieki un tam līdzīgie ir izpētījuši, ka cilvēkam pirmais iespaids par cilvēku rodas no tā kā viņš izskatās un tas sastāda 70% no kopējā iespaida un viss pārējais ir tikai mūsu intonācija un ko mēs tur īsti gvelžam.

Agrāk daudz es saistīju ar to, ka man ir neciešams raksturs, viņam ir neciešams raksturs un mana audzināšana ir bijusi sou sou, līdz ar ko es esmu izaudzis tāds kāds esmu (paldies Dievam). Lūk, atgriežoties pie temata, šodien man bija interesanta situācija – satiku kādu, kurš bija apģērbies kaut kā, uzvilcis kaut kādu- tris izmērus par lielu – džemperi un citus nesakarīgus apģērba gabalus. Tā kā pazīstu šo puisi jau kādu laiku, tad viņa nesaspringtums bija visai izprotams un arī es neko nepadomāju. Tomēr vēlāk, kad viņš pārģērbās, lai izietu uz ielas es pamanīju kā man mainījās attieksme. Nu it kā iekšēji, tomēr spēcīgi.

Man vienmēr fascinējuši tie cilvēki, kuriem neko nevajag. Ne tāpēc, ka viņiem būtu vairāk kā vajag, bet tāpēc, ka viņiem neko nevajag. Tā vienkārši. Man liekas, ka visiem paziņu lokā ir kāds, kurš dzīvo tādu bohēmisku (tas nav īsti precīzs formulējums, bet tuvākais man zināmais vārds, lai apzīmētu to stāvokli). Dzīvoklis, kurā drēbes mētājas kādā stūrī, vai citreiz kastes. Ir redzēti gadījumi, kad drēbes ir sastumtas skapī. Protams, kāds nosmīnēs un nošvepstēs, ka tas ir parasts nevīža, tomēr es nepiekritīšu. Tad, kad šie cilvēki ar acīmredzamu roku veiklību no pareizās kaudzes izvelk pareizos aksesuārus un apģērbu gabalus man vienmēr ieplēšas mute. Tas ir tāds kinda šovs. Un pats fascinējošākais visā šajā stāstā ir, ka finālā uzvelkot kaut kādus (kā teiktu mana vecmāmiņa) kankarus viņi izskatās snogšibateļna.

Paradox. Es vienmēr šādus cilvēkus apskaužu, jo man šķiet, ka tā dzīvot tomēr ir dzīvesveids un nekāds modes žurnāls neiemācīs tā ģērbties un redzēt pasauli. Un kā jau es minēju, kā likums ir tas, ka šo cilvēku dzīvokļi nav spoži iekāroti, bet parasti ne tapēc, ka viņi to nevarētu atļauties. Es pat nezinu kāpēc. Viņi nav pie laicīgās pasaules piesieti jeb varbūt tie ir izteikti kinestētiķi? Bet tad tomēr viņiem būtu jāizskatās draņķīgi. Kā likums dators parasti stāv vienkārši uz grīdas un pie lampas kaut kas ir piekārts. Such a māksla.

Es pat ja gribētu un izmētātu visas savas drēbes pa istabas stūriem, viņas gan dažreiz koncentrējas kādā malā, bet ne vairāk kā grupās pa trīs līdz pieciem apģērba gabaliem, nekad nespētu tā izskatīties. Bet tie cilvēki es nezinu. Viņi vienkārši apģērbjas. (LOL)

Bet atgriežoties pie manis man tomēr apnīk skatīties uz vienām un tām pašām lietām (kuram gan neapnīk?). Tādēļ ir patīkami redzēt vismaz diferencētu iepakojumu.