Kā ir dzīvot vienam?
Laiku pa laikam, bet tomēr pietiekami sistemātiski cilvēki man uzdod jautājumu – kā tas ir dzīvot vienam? Lai arī jautājums jau pašā būtībā man šķiet absolūti neinteliģents un norādošs uz cilvēka zemu aikjū, parasti izvēlos kaut ko vienkārši noburkšķēt.
Šodien ejot pusdienās kaut kur galvas trešā plākšņa, ceturtajā apakšsadaļā manī atvīdēja doma par to, ka cilvēki, kas baidās būt vieni, šībrīža ekonomiskajā situācijā varbūt ir ieguvēji.
Jāatzīst godīgi, ka visā manā ceturtdaļgadsimtu garajā dzīvē, lielāko daļu sava apzinātā vecuma esmu pavadījis viens. Turpat arī jāatzīst, ka tās ir līdz šim labākās un harmoniskākās attiecības manā dzīvē.
Runā, ka dzīve divatā ir attiecību māksla, tomēr arī dzīve vienatnē ir māksla. Ja Jūs man vaicājiet, tad manuprāt vāji cilvēki nespēj dzīvot vieni. To spēj tikai stiprie. Vājajiem vienmēr vajag kādu pret ko atbalstīties, kādu, kas palīdz pieņemt viņu sarežģītos lēmumus, kādu (…) šeit varētu turpināt bezgalīgi. Vājie cilvēki tieši tādēļ ir vāji, lai nebūtu vieni. Un būt vājam taču ir tik ērti.
Dzīvot ar Sevi ir jāiemācās. IR jāiemācās dalīties priekos un bēdās, ir jāiemācās pieņemt lēmumus, ir jāiemācās izdarīt izvēles. Un visbeidzot ir jāiemācās atzīt savas kļūdas. Neviena cita, ko vainot visas pasaules nelaimēs nebūs. Tā ir dzīve viens pret viens – ar Sevi.
Tomēr katram mākonītim ir zelta maliņa – brīvības, vienpersoniskuma, nekāda kompromisa un mežonīguma formā – vismaz šajā gadījumā noteikti.
Vēlreiz atbildot uz jautājumu – kā ir dzīvot vienam – var viennozīmīgi teikt savādāk. Šī nav izvēle garā vājajiem. To spēj tikai retais.
Līdzīgu rakstus neizdevās atrast.
Loading ...
