Galvu augšā! 0
Katru dienu mūsu pilsētā ielās iziet tūkstošiem geju, biseksuāļu, naturāļu un daži metroseksuāļi. Mēs visi kā viens izejot uz ielas, uzliekam kādu no mūsu dzīves maskām, lai sabiedrība mūs redzētu tādus, kādus tai ir jāredz, vismaz pēc mūsu domām.
Priekšnieki, aizņemtie, apvainoties, nogurušie, laimīgie, priecīgie, vientuļie un skumjie – tās ir tikai dažas no maskām, kuras katru dienu paiet mums pa ielu garām. Citas pamanāmāk, savukārt citas ne tik ļoti. Kas nosaka to, kādu masku mēs uzvelkam, sociālais stāvoklis jeb mūsu iekšējie aizspriedumi? Kādi iemesli mums liek izlikties labākiem vai sliktākiem nekā esam patiesībā?
Sestdienas naktī, dejojot klubā starp pārējiem masku balles dalībniekiem, es domāju, cik daudz no klātesošajiem šeit atļaujas būt vairāk viņi paši, un, cik tieši pretēji šeit uzvelk masku, bet uz ielas ir viņi paši? Tās dažas apgarotās sejas, dažas nedaudz aizdzertās, tik reti kristālskaidrās, tomēr visās viņās ir rakstīta kaut kāda stāja, poza, ja jums tā patīk. Atkal jau tēlojam?
Ja mēs pieņemam, ka abās pusēs ir cilvēki, kas nevelk maskas, cik daudzi klubos šajā “brīvajā” sociālajā geju vidē jūtas brīvi un cik daudzus viņa nomāc vairāk nekā patiesība tur ārā?
Tomēr jāpiekrīt tam, kurš teica, ka tas viss notiek vispirms mūsu galvās un tikai pēc tam mums apkārt. Reti kurš atļaujas būt viņš pats, jo uzvilkt masku ir vieglāk un lētāk, ir vajadzīgs ārkārtīgi daudz drosmes, lai atļautos nepatikt katram pretimnācējam, lai atļautos nebūt tas jaukais, smaidīgais puisis no trešā stāva, lai atļautos būt tu pats, noņemt masku un paskatīties acīs dzīvei. Diemžēl vairākumam drosmes tam pietrūkst. Un šeit jau es nerunāju tikai par pamatotu kompleksu nomāktajiem gejiem, bet par visiem mums – cilvēkiem. Kas iegrimuši lietus peļķu apiešanā, valdības krīzēs un avio katastrofās. Paceliet galvas un novelciet maksas! Vismaz uz piecām minūtēm, vismaz uz mirkli … un atļaujieties dzīvot sev nevis sabiedrībai.
Loading ...
