Pieķeršanās
Man šorīt kāds uzrakstīja – nekam nevajag pieķerties, tad vieglāk būs šķirties. Ja godīgi, man tas likās nedaudz dīvaini. Kāga gan jēga iepazīties ar cilvēku, ja jau no paša sākuma nolem, ka būs jāšķiras. Tas nekas, ka varbūt zemapziņā daudzi no mums ir bezcerīgi noskaņoti un saprot, ka nekas nav mūžīgs, bet vai tāpēc ir slikts tas laiks, kuru pavadam kopā viens otram pieķērušies vairāk nekā vajadzētu, kā rezultātā sākam viens otru apgrūtināt?
Nekam nevajag pieķerties. Cik vienkāršs un vienlaikus arī bezjēdzīgs ieteikums. Var mēģināt nepieķerties lietām, priekšmetiem, apģērbam, bet tāpat parādiet sievieti, kurai nav mīļāko kurpju, parādiet vīrieti, kuram nav mīļākā krekla, bikšu vai kādu citu mēslu, kas sen jau būtu jāizmet. Mēs visi pieķeramies lietām un par to nekautrējamies, mēs ar to parādam savu attieksmi pret tām – cik īpašas tās mums ir.
Ja mēs pieķeramies cilvēkiem, vai tas nozīmē, ka tie ir īpaši arī mums? Varbūt tie ar laiku kļūst īpaši, tad, kad patiešām esam pieķērušies. Bet, ja veidojam attiecības ar domu – nepieķeries – nesāpēs – vai tas nozīmē, ka šis otrs cilvēks mums nekad nebūs īpašs jeb varbūt tomēr īpašs var būt kaut kas, kam tu neesi pieķēries?
Padomāsim. Vai jums ir īpaša šī valsts vai varbūt kāda dziesma? Nē man nesanāk, ja tā ir dziesma vai valsts, tad mēs dziļi sirdī, lai arī varbūt būtu nepopulāri atzīt to, tai tomēr esam pieķērušies, kaut kādu trešo apstākļu ietekmē. Piemēram, dziesma var kļūt īpaša tādēļ, ka pirmo reizi skolas diskotēkā skūpstijāt kādu, kas jums toreiz tik ļoti patika, bet tagad ir tur tas dīvainais tirliņš, un skanēja tieši šī dziesma. Vai mēs esam pieķērušies šim ārējam apstāklim jeb šai dziesmai? Jeb trešā ārējā apstākļa ietekmē, kas saistīts ar mūsu pieķeršanos tam, veicina pieķeršanos citām lietām/subjektiem, no kuriem vēlāk grūti šķirties. Nedaudz sarežģīti, bet šķiet, ka doma ir skaidra.
Tātad mūsu emocijas un jūtas ir balstītas uz dažāda līmeņa pieķeršanos. Bet kas ir mīlestība? Vai pieķeršanās pārākajā pakāpē, kad atkarībā no pieķeramā subjekta ir pārāk liela? Par to droši vien vēl zinātnieki strīdas.
Neviļus man rodas jautājums vai ir iespējams nepieķerties lietām? Droši vien daudzi apgalvos, ka ir, viņus nekas neinteresē, viņiem neko nevajag un pārvākties viņi var ar vienu mazo iepirkumu maisiņu. Nē mīlīši, ar mazo iepirkumu maisiņu jūs jau apliecināt, ka esat pieķērušies šīm lietām. Bet, kas notiek ar mūsu pieķeršanos, tad kad mēs šīs lietas izmetam? Vai tā ir tā grūtā un smagā atvadīšanās jeb mēs pārkāpjam pāri tām atmiņām un emocijām, kas mūs ar to saista? Jāatzīst, ka parasti jau mēs vispirms mīļoto kreklu nobāžam skapja tālākajā stūrī ar domu, lai nepinās te pa priekšu, jo to tak vilkt nevar, bet ārā mest arī žēl. Sanāk, ka sāk darboties princips – no acīm prom, no sirds ārā. Un tad, kad no sirds ārā, tad kādā pavasara sestdienas rītā varam to atrast un noteikt – vai, šitas jau vecs, biju domājis, ka jau izmetu – un izmest.
Loading ...