Balts vai melns?
Mūsu dzīvē dzīvojot ļoti bieži sanāk izvēlēties starp vairākām lietām. Nereti mēs vēlamies redzēt tikai labo vai slikto, balto vai melno. Jaunības maksimālisma iespaidā daudzi no mums pievēršas tikai baltajam, paziņojot, ka arī viņi paši ir balti un, ja kādam, kas nedaudz melns, kaut mazs pelēkumiņš, tas tiek svītrots.
Šodien, daudzas dienas vēlāk no tās dienas, es saprotu, ka viss nav tikai balts vai melns. Es arī līdz šim meklēju tikai baltu, līdz kaut kas man lika pievērsties citām krāsām un toņkārtām. Tad atklājās, ka ir gan dzeltens, gan sarkans, arī zils un zaļš, tā teikt uz pasaules valda krāsu daudzveidība, no kurām katrai ir savi plusi un mīnusi.
Daudzi apkārt dzīvo ilūzijās. Es nezinu labās vai sliktās, bet ilūzijās. Iztēlojas, ka ir labāki nekā vēlas būt, izbauda jaunības maksimālismu un tā tālāk. Protams, kamēr esam svaigi mēs visi vēlamies būt (un esam) perfekti. Tikai vēlāk, ar gadiem saprotam, ka toreiz bijām naivi. Patiesībā jaunības maksimālisms ir netikums, kas pāriet ar gadiem, jo utopisks pasaules skatījums, traucē raudzīties uz lietām reāli un saskatīt to patieso būtību. Vēl vairāk, tas traucē saskatīt būtisko.
Atgriežoties pie krāsām, tad, kad jūs novērtējat citu krāsu priekšrocības un spējat ieraudzīt starptoņus, tikai tad jūs pa īstam sākat dzīvot. Bet ir cilvēki, kas starptoņus neierauga nekad. (…)
Loading ...