Rudzupuke.NET

Šīrīta laikā man ir uzrakstījuši daudz vairāk cilvēku nekā tas parasti notiek dienas laikā. Daudz vairāk piezvanījuši un vispār daudz vairāk atcerējušies, ka es esmu un dzīvoju tepat. Godīgi sakot nedaudz pārsteidzoši.

Tikpat ļoti, cik pārsteidzošs ir fakts, ka cilvēki mani atceras, ir pārsteidzošs fakts, ka cilvēki ir vienīgās būtnes, kas priecājas par to, ka mēs paliekam vecāki (par šo jau esmu rakstījis agrāk). Vēl vairāk, viņi steidz apsveikts viens otru ar šo novecošanas faktu. Es saprastu, ja to darītu tikai jaunie – sak – tagad tu esi vēl vecāks par mani hahaha man ir vairāk izredžu. Bet to tak dara gan jaunie, gan vecie. Varbūt vecajiem ir motivācija – tagad tu zini kā tas ir palikt arvien vecākam. Ha! It kā mēs kādreiz būtu palikuši jaunāki.

Nav jau tā, ka man šī diena būtu kāda skumju vai sēru diena, tomēr tā ienes, es domāju katrā cilvēkā, zināmu devu pārdomu par to, kas tu esi, ko tu dari, kur šobrīd atrodies savā dzīves ceļā un kur tieši vēl vēlies nokļūt. Katra dzimšanas diena ir kā pieturas punktiņš starp stacijām. Mēs apstājamies atpūsties, lai atkal rīt skrietu tālāk. 24 stundas atpūtas reizi 365/6 dienās. Savdabīgi izveidota sistēma.

Protams, mūsu dzīvē ir arī citi pieturas punkti, kad mēs neviļus apstājamies apskatīties, kas tad īsti notiek mums visapkārt, tomēr dzimšanas diena ir tāds stabils ikgadējs rādītājs, kad pa vidu priekam un satraukumam pārņem skumjas par varbūt neiespēto, nesasniegto un neizdarīto. Tas ir tāds jaunā gada efekts. Ne velti astroloģijā uzskata, ka cilvēka jaunais (astroloģiskais) gads sākas viņa dzimšanas dienā. Tādēļ, daudz laimes jaunajā gadā!

Man šorīt kāds uzrakstīja – nekam nevajag pieķerties, tad vieglāk būs šķirties. Ja godīgi, man tas likās nedaudz dīvaini. Kāga gan jēga iepazīties ar cilvēku, ja jau no paša sākuma nolem, ka būs jāšķiras. Tas nekas, ka varbūt zemapziņā daudzi no mums ir bezcerīgi noskaņoti un saprot, ka nekas nav mūžīgs, bet vai tāpēc ir slikts tas laiks, kuru pavadam kopā viens otram pieķērušies vairāk nekā vajadzētu, kā rezultātā sākam viens otru apgrūtināt?

Nekam nevajag pieķerties. Cik vienkāršs un vienlaikus arī bezjēdzīgs ieteikums. Var mēģināt nepieķerties lietām, priekšmetiem, apģērbam, bet tāpat parādiet sievieti, kurai nav mīļāko kurpju, parādiet vīrieti, kuram nav mīļākā krekla, bikšu vai kādu citu mēslu, kas sen jau būtu jāizmet. Mēs visi pieķeramies lietām un par to nekautrējamies, mēs ar to parādam savu attieksmi pret tām – cik īpašas tās mums ir.

Ja mēs pieķeramies cilvēkiem, vai tas nozīmē, ka tie ir īpaši arī mums? Varbūt tie ar laiku kļūst īpaši, tad, kad patiešām esam pieķērušies. Bet, ja veidojam attiecības ar domu – nepieķeries – nesāpēs – vai tas nozīmē, ka šis otrs cilvēks mums nekad nebūs īpašs jeb varbūt tomēr īpašs var būt kaut kas, kam tu neesi pieķēries?

Padomāsim. Vai jums ir īpaša šī valsts vai varbūt kāda dziesma? Nē man nesanāk, ja tā ir dziesma vai valsts, tad mēs dziļi sirdī, lai arī varbūt būtu nepopulāri atzīt to, tai tomēr esam pieķērušies, kaut kādu trešo apstākļu ietekmē. Piemēram, dziesma var kļūt īpaša tādēļ, ka pirmo reizi skolas diskotēkā skūpstijāt kādu, kas jums toreiz tik ļoti patika, bet tagad ir tur tas dīvainais tirliņš, un skanēja tieši šī dziesma. Vai mēs esam pieķērušies šim ārējam apstāklim jeb šai dziesmai? Jeb trešā ārējā apstākļa ietekmē, kas saistīts ar mūsu pieķeršanos tam, veicina pieķeršanos citām lietām/subjektiem, no kuriem vēlāk grūti šķirties. Nedaudz sarežģīti, bet šķiet, ka doma ir skaidra.

Tātad mūsu emocijas un jūtas ir balstītas uz dažāda līmeņa pieķeršanos. Bet kas ir mīlestība? Vai pieķeršanās pārākajā pakāpē, kad atkarībā no pieķeramā subjekta ir pārāk liela? Par to droši vien vēl zinātnieki strīdas.

Neviļus man rodas jautājums vai ir iespējams nepieķerties lietām? Droši vien daudzi apgalvos, ka ir, viņus nekas neinteresē, viņiem neko nevajag un pārvākties viņi var ar vienu mazo iepirkumu maisiņu. Nē mīlīši, ar mazo iepirkumu maisiņu jūs jau apliecināt, ka esat pieķērušies šīm lietām. Bet, kas notiek ar mūsu pieķeršanos, tad kad mēs šīs lietas izmetam? Vai tā ir tā grūtā un smagā atvadīšanās jeb mēs pārkāpjam pāri tām atmiņām un emocijām, kas mūs ar to saista? Jāatzīst, ka parasti jau mēs vispirms mīļoto kreklu nobāžam skapja tālākajā stūrī ar domu, lai nepinās te pa priekšu, jo to tak vilkt nevar, bet ārā mest arī žēl. Sanāk, ka sāk darboties princips – no acīm prom, no sirds ārā. Un tad, kad no sirds ārā, tad kādā pavasara sestdienas rītā varam to atrast un noteikt – vai, šitas jau vecs, biju domājis, ka jau izmetu – un izmest.

Mūsu dzīvē dzīvojot ļoti bieži sanāk izvēlēties starp vairākām lietām. Nereti mēs vēlamies redzēt tikai labo vai slikto, balto vai melno. Jaunības maksimālisma iespaidā daudzi no mums pievēršas tikai baltajam, paziņojot, ka arī viņi paši ir balti un, ja kādam, kas nedaudz melns, kaut mazs pelēkumiņš, tas tiek svītrots.

Šodien, daudzas dienas vēlāk no tās dienas, es saprotu, ka viss nav tikai balts vai melns. Es arī līdz šim meklēju tikai baltu, līdz kaut kas man lika pievērsties citām krāsām un toņkārtām. Tad atklājās, ka ir gan dzeltens, gan sarkans, arī zils un zaļš, tā teikt uz pasaules valda krāsu daudzveidība, no kurām katrai ir savi plusi un mīnusi.

Daudzi apkārt dzīvo ilūzijās. Es nezinu labās vai sliktās, bet ilūzijās. Iztēlojas, ka ir labāki nekā vēlas būt, izbauda jaunības maksimālismu un tā tālāk. Protams, kamēr esam svaigi mēs visi vēlamies būt (un esam) perfekti. Tikai vēlāk, ar gadiem saprotam, ka toreiz bijām naivi. Patiesībā jaunības maksimālisms ir netikums, kas pāriet ar gadiem, jo utopisks pasaules skatījums, traucē raudzīties uz lietām reāli un saskatīt to patieso būtību. Vēl vairāk, tas traucē saskatīt būtisko.

Atgriežoties pie krāsām, tad, kad jūs novērtējat citu krāsu priekšrocības un spējat ieraudzīt starptoņus, tikai tad jūs pa īstam sākat dzīvot. Bet ir cilvēki, kas starptoņus neierauga nekad. (…)