Baltie un pūkainie
Sanāk, laikam, ka es koncentrējos uz vienām un tām pašām tēmām dažādos mūsu dzīves aspektos. Bet tur jau neko nevar darīt, jo mums tā dzīve patiesībā grozās ap vienām un tām pašām tēmām dažādos to aspektos. Nu padomājiet paši, tā taču ir.
Lūk viss grozās ap mīlestību, darbu, naudu, izklaidēm, mīlestību, seksu, paģirām, tenkām, darbu, mīlestību, izklaidēm, paģirām, seksu, paģirām, seksu, seksu, seksu, darbu, darbu, darbu. Patiesībā tas ir bezgalīgs process visās iespējamajās kombinācijās.
Daudzi man ir teikuši, ka es dalu cilvēkus, un es to nenoliedzu, iespējams, ka es patiešām tā daru. Man šķiet, ka ir ļoti maz to cilvēku, kas to nedara. Daudzi tikai māk to neizrādīt. Lūk šodien mani kārtējie sarakstījumi ar citiem šīs planētas iemītniekiem lika nonākt pie kādas atziņas – balts ātri smērējas, un ir grūti iztīrāms. Un šeit nebūt nav runa par drēbēm, lai gan tās varam izmantot kā alegoriju.
Visi grib atrast baltus un pūkainus. Nospļauties! Es negribu! Kuram gan vajag baltu un pūkainu, tas ir pārāk piņķerīgi, pārāk neuzticami. Galu galā – balts ātri smērējas. Padomājiet paši, cik balti jūs esat? Un, ja mēs turpinam skatīties uz to no praktiskā viedokļa, tad ir pilnīgi skaidrs, ka uz tumša traipus redz mazāk, arī sasmērējumu vēlāk pamana vai nepamana vispār. Galu galā tumšs ir daudz praktiskāk. Un, lai man piedod rasu diskriminācijas aizstāvji, šeit runa nav par cilvēku ādaskrāsu, bet par iekšējo būtību.
Tādēļ es pilnīgi atklāti atļaujos paziņot – Es neesmu balts un negribu tāds būt. Vēl vairāk, man nevajag neko baltu (alegoriskā šī vārda nozīmē). Tumšas lietas ir praktiskākas!
Un kādā krāsā esi tu?
Loading ...