Rudzupuke.NET

Vispār man liekas es palieku vecs, es vairs nemāku un gandrīz negribu gulēt ar kādu kopā, it īpaši, ja tas kāds vēl visu nakti neliek miera. un tad tas šausmīgais rīts, kad vienīgā doma ir, lai tas viss ātrāk beigtos.

vispār laikam tās lieldienas tomēr ir kautkādā mērā kritiskas. vakar man sāka rakstīt kaut kāds džeks, par tēmu iepazīties. un tad sākās, kas tu esi pēc horoskopa, kas tev patīk, kādu mūziku tu klausies utt. ziniet es sajutos kā pie prokurora. komentāros (cita portāla blogā) pie mana iepriekšējā raksta cilvēki raksta, ka vajag iet uz randiņiem un tajos pārrunāt visus interesējošos jautājumus. vai nu es palieku vecs, vai arī manā jaunībā randiņi bija savādāki. tas jau ir kā darba pārrunās, jūs taču iepazīstat cilvēku nevis pērkat galdu vai iegūstat jaunu pakalpojumu (lai gan kā uz to skatās, protams). nu lūk. un tad, kad TAS (prokurors) tika apgaismots, ka es nedaudz jūtos kā pie prokurora un man šāds notikumu gājiens šķiet neloģisks, viņš man paziņoja, ka aklo randiņu piedāvājumu esot pārāk daudz un vispirms jau esot jāsaprot vai vispār ir vērts tikties. atkal man jātaisa liriska atkāpe un jāpaskaidro, ka bildes ir redzamas, tātad par aklo randiņu neiet runa šī vārda klasiskā izpratnē. sanāk par aklo uzskatu randiņu iet runa.

var jau būt, ka mūsdienu laika ritējums un mērķi prasa atbilstošu rīcību, bet tad, kad es biju jauns (labi es tāds esmu, bet es biju arī jaunāks agrāk), mēs gājām uz randiņiem nedomājot par to, vai pasaules saderēs, mums bija jautri, un pilnīgi rozā, kino filmas un pastaigas gar krastmalu nakts vidū. patiesībā dajebkas, ko mūsu sirds vēlējās. man liekas mūsdienu jaunieši (ap 18) vairs neko tādu neredz. viņiem tikai tā sms-ļubovj.

un vispār, no šodienas skatu punkta skatoties, man liekas, ka es kādā varu iemīlēties tikai vājuma mirklī.

Vispār.

Es jau nerunāju par faktu, kad divi bijušie izdomā, ka viņiem tagad būs grande amore, neskatoties uz to, ka viens par otru ne īpaši labi pirms tam ir izteikušies, bet tas tā. Lai jau cilvēki ir laimīgi, ja viņiem viss izdodas. Es šoreiz par citu.

Atrast kaut ko piemērotu tieši tev ir tikpat neiespējami kā iegādāties jaunus apavus. Labi tas ir iespējami, bet katrs kurš ir mēģinājis ko tādu paveikt, piekritīs – tas ir viens nogurdinoš un ļoti garš process. Visupirms ja jau tu vari atrast vēl kaut ko, kas tev patiktu no ārpuses uz aci, tad atrast kaut ko, kas tev patiktu no iekšpuses, un, kas vēl svarīgāk, kam tu patiktu no iekšpuses brīžiem šķiet gandrīz neiespējami. Tad kā, lai to vispār paveic? Metodam tika?

Var jau pieiet tai lietai kā to dara daudzi – uzdot kaut kādus kontroljautājumus, kas, protams, palīdz atsijāt pirmo kārtu, bet tomēr, nekādu pilnību tu ar to neatradīsi. Labi, pilnība neeksistē, mēs visi to zinam, pietiek izlikties. Un tomēr atrast kompromisu, kas apmierinātu visas puses gan ar piedāvājumu, gan kvalitāti, gan izpildījumu ir vairāk kā komplicēti.

Šorīt guļot gultā un pētot griestus, attinu atpakaļ filmu par vairākiem gadiem un secināju, ka lieldienas bieži beigušās ar kaut kāda rakstura romantiskām attiecībām. Tikai nesapratu kāpēc. Tie taču nav nekādi izmisuma svētki kā, piemēram, ziemassvētki vai jaunais gads. Un tomēr, ko gaidīt šogad? Varbūt labāk izslēgt gaismu, aizvērt logus un nebojāt citiem dzīvi?

Sanāk, laikam, ka es koncentrējos uz vienām un tām pašām tēmām dažādos mūsu dzīves aspektos. Bet tur jau neko nevar darīt, jo mums tā dzīve patiesībā grozās ap vienām un tām pašām tēmām dažādos to aspektos. Nu padomājiet paši, tā taču ir.

Lūk viss grozās ap mīlestību, darbu, naudu, izklaidēm, mīlestību, seksu, paģirām, tenkām, darbu, mīlestību, izklaidēm, paģirām, seksu, paģirām, seksu, seksu, seksu, darbu, darbu, darbu. Patiesībā tas ir bezgalīgs process visās iespējamajās kombinācijās.

Daudzi man ir teikuši, ka es dalu cilvēkus, un es to nenoliedzu, iespējams, ka es patiešām tā daru. Man šķiet, ka ir ļoti maz to cilvēku, kas to nedara. Daudzi tikai māk to neizrādīt. Lūk šodien mani kārtējie sarakstījumi ar citiem šīs planētas iemītniekiem lika nonākt pie kādas atziņas – balts ātri smērējas, un ir grūti iztīrāms. Un šeit nebūt nav runa par drēbēm, lai gan tās varam izmantot kā alegoriju.

Visi grib atrast baltus un pūkainus. Nospļauties! Es negribu! Kuram gan vajag baltu un pūkainu, tas ir pārāk piņķerīgi, pārāk neuzticami. Galu galā – balts ātri smērējas. Padomājiet paši, cik balti jūs esat? Un, ja mēs turpinam skatīties uz to no praktiskā viedokļa, tad ir pilnīgi skaidrs, ka uz tumša traipus redz mazāk, arī sasmērējumu vēlāk pamana vai nepamana vispār. Galu galā tumšs ir daudz praktiskāk. Un, lai man piedod rasu diskriminācijas aizstāvji, šeit runa nav par cilvēku ādaskrāsu, bet par iekšējo būtību.

Tādēļ es pilnīgi atklāti atļaujos paziņot – Es neesmu balts un negribu tāds būt. Vēl vairāk, man nevajag neko baltu (alegoriskā šī vārda nozīmē). Tumšas lietas ir praktiskākas!

Un kādā krāsā esi tu?