Kas mums kaiš?
Vai tu zini kā ir palikt vienam?
Liekas, ka to laikam zin lielākā daļa. Un brīdī, ka man šķita, ka man vienīgajam ir radusies vēlme apturēt pasauli un izkāpt, es sāku lasīt, ko raksta citi. Tas ir kaut kas fantastiski nesaprotams.
No Одинокому сердцу так хочется счастья, хотя бы чуть-чуть… līdz pat Mīlestiba – bezgalīga laime uz ierobežotu laiku!. Kur mēs esam cilvēki, un kas mūs tur ir novedis?
Visi kā viens raksta, ka ir tie lieliskākie, mīļākie, uzticamākie, pareizākie, labākie, jautrākie … Ja mēs esam tik labi, kādēļ, tad mums vispār kāds ir jāmeklē, kāpēc visiem nav ‘un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi’ ? Neticu, ka visi visu laiku satiek nepareizos cilvēkus, sarunā nepareizās domas un uzvedas nepareizi.
Runā, ka attiecības ir mūsu spogulis. Kādi esam mēs paši, tādas arī mūsu attiecības, skaistas, jautras, galvu reibinošanas, spēcīgas, mīklainas, nepastāvīgas un izjukušas.
Kad mēs reiz beigsim izjukt?
Viņa raud un raud, viņa meklē
Viņa meklē tavu pēdējo pieturu
…
Viņa raud, bet tu jau tālumā nedzirdi …
Loading ...