Rudzupuke.NET

Vai tu zini kā ir palikt vienam?

Liekas, ka to laikam zin lielākā daļa. Un brīdī, ka man šķita, ka man vienīgajam ir radusies vēlme apturēt pasauli un izkāpt, es sāku lasīt, ko raksta citi. Tas ir kaut kas fantastiski nesaprotams.

No Одинокому сердцу так хочется счастья, хотя бы чуть-чуть… līdz pat Mīlestiba – bezgalīga laime uz ierobežotu laiku!. Kur mēs esam cilvēki, un kas mūs tur ir novedis?

Visi kā viens raksta, ka ir tie lieliskākie, mīļākie, uzticamākie, pareizākie, labākie, jautrākie … Ja mēs esam tik labi, kādēļ, tad mums vispār kāds ir jāmeklē, kāpēc visiem nav ‘un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi’ ? Neticu, ka visi visu laiku satiek nepareizos cilvēkus, sarunā nepareizās domas un uzvedas nepareizi.

Runā, ka attiecības ir mūsu spogulis. Kādi esam mēs paši, tādas arī mūsu attiecības, skaistas, jautras, galvu reibinošanas, spēcīgas, mīklainas, nepastāvīgas un izjukušas.

Kad mēs reiz beigsim izjukt?

Viņa raud un raud, viņa meklē
Viņa meklē tavu pēdējo pieturu
…
Viņa raud, bet tu jau tālumā nedzirdi …

Es pirmo reizi piereģistrējos internetā jau tālajā 1999.gada vasarā. Kopš tā laika ir aiztecējis ne mazums ūdeņu un kolas, tomēr kaut kādas pasaules pamatnostādnes nemainās. Dzīve ir palikusi tikpat skarba cik toreiz, tikai toreiz mēs to nepazīnām tik labi, kā pašlaik. Protams, es nepārzinu to pilnīgi, bet tomēr, labāk nekā toreiz.

Nevaru noliegt, ka agrāk ar mani iepazinās vairāk cilvēku, nekā šobrīd. Un tam, saprotams ir vairāki elementāri skaidrojumi: visupirms viņi mani nepazina, nebija nekad redzējuši, otrkārt es biju jauns un skaists (patiesībā es tāds esmu joprojām, tikai to vairs neviens nenovērtē :D ), un treškārt es nepazinu nevienu no viņiem. Šie daudzie faktori ļāva abām pusēm dzīvot ilūzijās.

Šonakt, kāds pateica, ka es dzīvi nedzīvoju, es to domāju. Iespējams, es kādreiz būšot domātājs. Ne tāds, kāds senajā Grieķijā, kas sēž dārzā un pārtiek no tā, ko viņam atnes, bet pārējo laiku domā, bet sava veida mūsdienu domātājs. Manī mīt domas. Un tad es sāku domāt, ja jau es esmu domātājs, tad sanāk, ka manu dzīvi dzīvo kāds cits jeb varbūt tieši otrādi – manas domas ir mana dzīve. Piekritīsiet, skan nedaudz naivi un rada sajūtu, ka dzīvoju kādā šaurā ilūziju pasaulītē.

Nē, līdz ilūzijām šoreiz bija tālu. Sēžot bārā starp cilvēkiem, kurus tu absolūti neinteresē kā personība, piedodiet, bet arī kā seksa objekts nē, ir pilnīgi skaidrs, ka līdz ilūziju un iedomu pasaulei ir tālu. Tā ir pavisam reāla, mūsu geju pasaule – pilna alkohola, mākslas un vientulības. Lai akmeni met pirmais tas, kurš nav juties vientuļš starp “savējiem”, es paklusēšu.

Kāds cits, es pat teiktu bez pieredzes, šovakar teica, viņš regulāri maina nikus, lai cilvēki neiepazītu viņu. Piekritīsiet, smieklīgi. Es laikam neesmu tā audzināts jeb varbūt pats izaudzis, bet tā man liekas muļķīga iezīme. Ko jums tas dod, ka jūs kāds nepazīst ar šo niku? Uzrakstīs par kādu naivuli vairāk un kas notiks pēc tam, kad izrādīsies, ka tas tomēr esat jūs?

Man šķiet tās ir sekas, 9 gadiem onlainā. Tas ir laiks, kurā tevi iepazīst gandrīz katrs, vismaz vizuāli, vismaz niku, vismaz bitu. Lai arī tu ieraudzītu kādu LMA 4.kursa studentu, tas tomēr būtu veltīgi, jo pats fakts, ka tu kādam varētu šķist saistošs ir tikai izsmiekla vērts.

Laikam jau svēto mīlētāju diena ir īstā, lai uzrakstītu vēlreiz par tēmu, kas varbūt nedaudz nomāc visus vientuļos jeb brīvos cilvēkus visā pasaulē. Labi, piekrītu. Ne visus, bet noteikti ievērojamu dalu no viņiem.

Prinču meklējumi var izrādīties sasodīti grūti, pat tad, ja ir skaidri zināms, ko mēs meklējam un ko gribam atrast. Visupirms jau tādēļ, ka princis katram ir savādāks, jo pašā būtībā, tas ir mūsu vēlmju apkopojums ideāla izpausmē. Kas savukārt padara pilnīgi skaidru faktu, ka divu vienādu prinču nav, tāpat kā to, ka nav divu cilvēku, kuriem derētu viens princis. Lai gan, ja pat ārēji mums tādu princi izdotos salikt, kas der diviem, tad iekšēji tas noteikti neietu cauri. Jūs taču atceraties – ja kaut kas der visam, tas neder nekam.

Vissāpīgākais jautājums mūsu valstī, un iespējams ne tikai mūsu ir – kur meklēt to nolāpīto princi? Protams, izvēle nav liela, un tomēr, vai iespējams atrast princi, pat skaidri definējot, ko tu meklē? Es varu objektīvi atbildēt – nē. Jo gandrīz neviens nav gatavs būt par princi. Padomājiet paši – jūs esat būt gatavi būt par princi, to vienīgo īsto balto, kurš atnāks un piepildīs kāda cilvēka cerības un ilgas? Es pat zinu, ko jūs teiktu – nē, ne jau es, ko tad es, kāds no manis princis. Labi, kāds cits vēl arī pasmiesies.

Man domāt, esmu nonācis pie secinājuma, kas nebūt nav revolucionārs – prinči ir – un ir ļoti daudz. Patiesībā ikviens no mums var būt princis, tāpat kā ikviens pretimnācējs, jo tieši mēs esam tie, kas princi padara par princi. Nevis kāds cits, mēs tam piedēvējam spējas un īpašības, kuras gribam tajā ieraudzīt, bet patiesībā pietiktu tikai ar spēju pieņemt cilvēku tādu kāds viņš ir.

Tad kādēļ tomēr visi nestaigā laimīgi ar saviem prinčiem padusē? Tādēļ, ka problēma ir mūsu galvā. Mēs kategoriski atsakāmies pieņemt to, kas neatbilst mūsu vizuālajam tēlam. Un es to varu saprast, jo arī pats to nedarītu, iepakojumam ir jāpatīk, jūs taču arī veikalā izvēlaties preces un viens no būtiskiem faktoriem ir kā tā izskatās. Tomēr ar saturu jau ir daudz sāpīgāk, mēs kategoriski norakstam prinčus zaudējumos, ja tiem piemīt, vismaz viena īpašība, kas mums netīk, jo princim tak jābūt ideālam. Tā jau arī ir tā mūsu problēma. Nespējam pievērt acis uz sīkumiem, lai gan varbūt pats cilvēks ir lielisks.

Padomājiet paši, vairums izsvītroto prinču ir izsvītroti smieklīgu iemeslu dēļ, vismaz no šodienas viedokļa raugoties noteikti. Un, ja kāds teiks, ka tā nav, ziniet viņš melo, jācer, ka vismaz tikai citiem, bet ne sev.