Rudzupuke.NET

Turpinot jau iepriekš iesākot tēmu par mūsu gadsimta prasībām, šodien ēdot grauzdētu baltmaizi ar dzērveņu ievārījumu man radās dažas atbildes un arī daži jautājumi. Kā tas nākas, ka gribulīšu čatā sēž visu laiku pilns ar cilvēkiem, kuri visi vēlas vienu un to pašu un vienlaikus neviens no viņiem tieši to, ko meklē nevar atrast? Pārāk šaura publika jeb tomēr atkal izvēles jautājums?

Nav nekāds noslēpums (joprojām), ka mūsu sabiedrība ir patērētājsabiedrība un mēs gribam tikai tērēt. Neviens nav gatavs dot, bet visi ir gatavi ņemt, gan mīlestību, gan kredītus, gan seksu. Man liekas, ka mūsu laikmeta prasības iespaido arī mūsu laikmeta psihologu vārsmas un to žurnālistu atgremojumi. Mēs taču visi zinam, cik svarīgi ir sevi pareizi novērtēt, sevi motivēt, pārliecināt, ka tu esi vislabākais un, ka nekā labāka par tevi nav. Diemžēl, neviens no mums nodarbojoties ar šo pašiedvesmošanos neaizdomājas, ka tas atstāj pēdas arī mūsu zemapziņā.

Jā, es atkal cilāšu bilžu sūtīšanas jautājumu. Mani tas nomāc, jo tā jau kļūst par masveida parādību. Man šķiet, ka problēmas cēlonis slēpjas zemapziņā – mēs visi esam gatavi izvēlēties no plašā piedāvājumu klāsta. Vēl vairāk, esam paraduši, ka mums visu laiku kaut kas tiek piedāvāts, tādēļ to sagaidam arī šajā jomā. Šeit arī sākas problēma – visi vēlas būt tie, kas izvēles un neviens nevēlas būt tas, kuru izvēlas. Lūk arī visa bilžu (ne)sūtīšanas politika. Viss ir tik vienkārši, mēs kā prinči paprasam – atsūti bildi, kāds mums atsūta, nepatīk svītrojam. Bet otrā pusē, kurinās naids, un kļuva atkal par vienu – es pirmais bildi nesūtu – vairāk.

malcik