Rudzupuke.NET

Lielā Ābola, pat precīzāk tikai tā Manhetenas daļas, apoloģēte Kerija mūs ir iepazīstinājusi ar Viņu — savu Lielisko vīrieti. Iemācījusi šo jēdzienu. Ja tā ieskatās, tad katrai no četrām draudzenēm ir savs Lieliskais vīrietis, pat ja viņas to tā nesauc un nemaz neuzskata. Un arī katram no mums ir vajadzīgs un nepieciešams savs Lieliskais vīrietis — vienalga kāda dzimuma, vēlmju vai vecuma tas būtu, vienalga kā mēs to sauktu un vienalga kādas būtu bijušas vai būs attiecības. Galvenais ir, ka ir. Galvenais ir zināt, kas ir Lieliskais vīrietis. Zināt un apzināties viņa lieliskumu, pat neskatoties uz viņa niķiem, stiķiem, problēmām un likstām.

Citreiz Lieliskais vīrietis ir mums blakus sen, sen un mēs vienkārši neapzināmies, ka viņš ir tas. Un ir vienkārši jāapskatās tikai nedaudz no malas uz sevi, uz apkārtējiem, lai viņu ieraudzītu.

Tas nebūt var nebūt labākais draugs vai labākais sekss, kas tev ir bijis. Tas nebūt nav Dievs. Nebūt nav jāsatiekas vai jāsazvanās katru dienu. Un nebūt nav jābūt tādām attiecībām, kādas ar Lielisko vīrieti bija Kerijai.

Lieliskais vīrietis drīzāk ir mūsu pašu apziņa par kādu, ka viņš tas ir. Tādēļ Lieliskais vīrietis ir katram savs. Un kā jau apziņa — citreiz mēs to varam saprast uzreiz pirmajā mirklī un citreiz kļūdīties. Citreiz paiet ilgs vai ilgāks laiks, kamēr mēs izprotam, kas ir kas.

Un citreiz vajag kā Kerijai aizbraukt pavisam uz citu pasaules malu (pilsētu, laukiem, aiziet ciemos), lai saprastu, ka Lieliskais vīrietis ir nevis tikai vārds un atmiņa. Saprast, ka Lieliskais vīrietis vispirms mīt mūsos pašos.

Un varbūt nav ko gausties un raudāt, un ņerkstēt, ka dzīvē, kas trūkst. Varbūt vajag apskatīties apkārt, paskatīties no malas un saprast, atrast sevī, kurš ir tas Lieliskais vīrietis. Jo katram no mums viņš ir — vienkārši Lieliskais vīrietis.

Renardo Silgrē