jauns jaunais gads
Šī Jaunā gada sagaidīšana bija atkal skaista. Skaista savā tradicionālismā. Valsta vadību uzrunas. Televizors, kuram neviens nepievērš uzmanību, kaut ko dūc savā fonā. Brīžiem gan kāds no viesiem mēģina tēlot vīdžeju. Dejas un sarunas. Vistu spārniņi un šampanietis. Salūts.
Protams, ar zināmā atšķirībām. Kaut kas cits uz galda. Kādi citi viesi. Mēģināt atcerēties to, kurus nezini, vārdus nav vērts. Ir taču Jaunais gads. Un pa lielākai daļai katru interesē es pats mīļotais un sarunu drumslas un epizodes. Nekā personīga.
Tradicionālajā Jaungada nakts noslēgumā pret rītu kopjot māju un mazgājot traukus, domas netradicionāli rosījās ap kādu noteiktu tēmu — draudzību. Patiesību sakot, tēmas ierosinājums bija dažas dienas atpakaļ, kad viens tuvs un mīļš cilvēks sūdzējās, ka viņam neesot draugu. Tajā brīdī par to nedomāju, bet tagad, šrubījot, prāts bija brīvs visādām domām.
Un domu bija daudz un visādas. Viena daļa jau ir aizgājusi līdz ar vecgada netīrumiem un jaungada nakts „sanesumiem”. Taču galvenā doma, kurā viss rezultējās bija par draudzības nepieciešamību un vajadzību — dot. Nevis patērētāju sabiedrības pieņemtajā iegūt un pārdot, bet gan dot otram šī vārda visplašākajā un triviālākajā nozīmē.
Kaut vismazāko nieciņu — mīļu vārdu, skatu, plecu, pie kura pieturēties. Neskaitīt kapeiku krogā un jā, arī aizdot, ja tas ir nepieciešams un iespējams. Un ne tikai naudu vai mantu. Dot padomu. Dot un mācēt arī saņemt.
Jo draudzībai tāpat kā daudz kam citam, nepieciešamas vismaz divas puses, tādēļ draudzībā ne devums, ne guvums nevarētu būt vienpusīgs. Tam jābūt abējādam. Citādi tā būs nevis draudzība, bet izmantošana. Nevis draudzība, bet glupa un akla sevis izmantošanas ļaušana.
Un lai cik novazāti nav Raiņa vārdi, tie tomēr precīzi izsaka: „Gūt var dodot, gūt var ņemot, Dodot gūtais neatņemams!”
Pro amicitia!
uzrakstīja Renardo
Loading ...