Rudzupuke.NET

Es nezinu cik daudzi no Jums par mani ir pirmoreiz dzirdējuši pēdējā gada laikā, cik daudzi pēdējo 3 un cik daudzi vairāk kā pirms 5 gadiem. Tāpat manā rīcībā nav nekādu datu par to, cik daudzi no jums vispār zin, ir jebkad dzirdējuši vai nojauš par burtu salikumiem irc un mirc.

Šodien sanāca interesanta situācija. Ieraudzīju cilvēku ar niku Neo un padomāju, ka tas ir vecais labais Neon, bilde arī tāda līdzīga diezgan, sāku rakstīt vai šis tas pats, kas no mirca, bet viņš man atbild čto takoe mirc. Un šeit es saprotu, ka esmu kļuvis vecāks un aiz manis (un gribētos teikt maniem laika biedriem) ir izaugusi vesela paaudze, kas vispār nezin, kas ir mirc, kas html čats utml. Es pat teiktu flash, msn un skype paaudze.

Katram laikam piemīt savs romantisms. Manā jaunībā tāds viennozīmīgi piemita mircam. Kad visi draugi un paziņas, salīda caur modēmiem (nē ne jau dsl, nē arī 3G nē, bet parastiem iezvanpieejas modēmiem) un 14,4 kb/s ātrums bija krutākais ciemā. Vēlāk jau viss attīstījās līdz 56 kb/s un tad tie bija viskrutākie. Lai gan kruts jau tu biji ar to vien, ka tev bija internets. Nu tad lūk un salīda visi mircā un bija gan par ko parunāt, gan ar ko iepazīties. Jā, tas droši vien bija tas pats laiks, kad daudzi iepazinās CM Peklama un skvērā pie universitātes.

Bet laiks iet un paaudze pasauli redz pavisam savādāku. Laikam jau tie, kas gadus 5 jaunāki par mani, neko nav dzirdējuši par tādām interneta komunikācijas formām. Un kas to zin, kas būs vēl pēc 5 gadiem. Tā teikt – katram laikam savs romantisms.

malcik

Turpinot jau iepriekš iesākot tēmu par mūsu gadsimta prasībām, šodien ēdot grauzdētu baltmaizi ar dzērveņu ievārījumu man radās dažas atbildes un arī daži jautājumi. Kā tas nākas, ka gribulīšu čatā sēž visu laiku pilns ar cilvēkiem, kuri visi vēlas vienu un to pašu un vienlaikus neviens no viņiem tieši to, ko meklē nevar atrast? Pārāk šaura publika jeb tomēr atkal izvēles jautājums?

Nav nekāds noslēpums (joprojām), ka mūsu sabiedrība ir patērētājsabiedrība un mēs gribam tikai tērēt. Neviens nav gatavs dot, bet visi ir gatavi ņemt, gan mīlestību, gan kredītus, gan seksu. Man liekas, ka mūsu laikmeta prasības iespaido arī mūsu laikmeta psihologu vārsmas un to žurnālistu atgremojumi. Mēs taču visi zinam, cik svarīgi ir sevi pareizi novērtēt, sevi motivēt, pārliecināt, ka tu esi vislabākais un, ka nekā labāka par tevi nav. Diemžēl, neviens no mums nodarbojoties ar šo pašiedvesmošanos neaizdomājas, ka tas atstāj pēdas arī mūsu zemapziņā.

Jā, es atkal cilāšu bilžu sūtīšanas jautājumu. Mani tas nomāc, jo tā jau kļūst par masveida parādību. Man šķiet, ka problēmas cēlonis slēpjas zemapziņā – mēs visi esam gatavi izvēlēties no plašā piedāvājumu klāsta. Vēl vairāk, esam paraduši, ka mums visu laiku kaut kas tiek piedāvāts, tādēļ to sagaidam arī šajā jomā. Šeit arī sākas problēma – visi vēlas būt tie, kas izvēles un neviens nevēlas būt tas, kuru izvēlas. Lūk arī visa bilžu (ne)sūtīšanas politika. Viss ir tik vienkārši, mēs kā prinči paprasam – atsūti bildi, kāds mums atsūta, nepatīk svītrojam. Bet otrā pusē, kurinās naids, un kļuva atkal par vienu – es pirmais bildi nesūtu – vairāk.

malcik

Lielā Ābola, pat precīzāk tikai tā Manhetenas daļas, apoloģēte Kerija mūs ir iepazīstinājusi ar Viņu — savu Lielisko vīrieti. Iemācījusi šo jēdzienu. Ja tā ieskatās, tad katrai no četrām draudzenēm ir savs Lieliskais vīrietis, pat ja viņas to tā nesauc un nemaz neuzskata. Un arī katram no mums ir vajadzīgs un nepieciešams savs Lieliskais vīrietis — vienalga kāda dzimuma, vēlmju vai vecuma tas būtu, vienalga kā mēs to sauktu un vienalga kādas būtu bijušas vai būs attiecības. Galvenais ir, ka ir. Galvenais ir zināt, kas ir Lieliskais vīrietis. Zināt un apzināties viņa lieliskumu, pat neskatoties uz viņa niķiem, stiķiem, problēmām un likstām.

Citreiz Lieliskais vīrietis ir mums blakus sen, sen un mēs vienkārši neapzināmies, ka viņš ir tas. Un ir vienkārši jāapskatās tikai nedaudz no malas uz sevi, uz apkārtējiem, lai viņu ieraudzītu.

Tas nebūt var nebūt labākais draugs vai labākais sekss, kas tev ir bijis. Tas nebūt nav Dievs. Nebūt nav jāsatiekas vai jāsazvanās katru dienu. Un nebūt nav jābūt tādām attiecībām, kādas ar Lielisko vīrieti bija Kerijai.

Lieliskais vīrietis drīzāk ir mūsu pašu apziņa par kādu, ka viņš tas ir. Tādēļ Lieliskais vīrietis ir katram savs. Un kā jau apziņa — citreiz mēs to varam saprast uzreiz pirmajā mirklī un citreiz kļūdīties. Citreiz paiet ilgs vai ilgāks laiks, kamēr mēs izprotam, kas ir kas.

Un citreiz vajag kā Kerijai aizbraukt pavisam uz citu pasaules malu (pilsētu, laukiem, aiziet ciemos), lai saprastu, ka Lieliskais vīrietis ir nevis tikai vārds un atmiņa. Saprast, ka Lieliskais vīrietis vispirms mīt mūsos pašos.

Un varbūt nav ko gausties un raudāt, un ņerkstēt, ka dzīvē, kas trūkst. Varbūt vajag apskatīties apkārt, paskatīties no malas un saprast, atrast sevī, kurš ir tas Lieliskais vīrietis. Jo katram no mums viņš ir — vienkārši Lieliskais vīrietis.

Renardo Silgrē

Šī Jaunā gada sagaidīšana bija atkal skaista. Skaista savā tradicionālismā. Valsta vadību uzrunas. Televizors, kuram neviens nepievērš uzmanību, kaut ko dūc savā fonā. Brīžiem gan kāds no viesiem mēģina tēlot vīdžeju. Dejas un sarunas. Vistu spārniņi un šampanietis. Salūts.

Protams, ar zināmā atšķirībām. Kaut kas cits uz galda. Kādi citi viesi. Mēģināt atcerēties to, kurus nezini, vārdus nav vērts. Ir taču Jaunais gads. Un pa lielākai daļai katru interesē es pats mīļotais un sarunu drumslas un epizodes. Nekā personīga.

Tradicionālajā Jaungada nakts noslēgumā pret rītu kopjot māju un mazgājot traukus, domas netradicionāli rosījās ap kādu noteiktu tēmu — draudzību. Patiesību sakot, tēmas ierosinājums bija dažas dienas atpakaļ, kad viens tuvs un mīļš cilvēks sūdzējās, ka viņam neesot draugu. Tajā brīdī par to nedomāju, bet tagad, šrubījot, prāts bija brīvs visādām domām.

Un domu bija daudz un visādas. Viena daļa jau ir aizgājusi līdz ar vecgada netīrumiem un jaungada nakts „sanesumiem”. Taču galvenā doma, kurā viss rezultējās bija par draudzības nepieciešamību un vajadzību — dot. Nevis patērētāju sabiedrības pieņemtajā iegūt un pārdot, bet gan dot otram šī vārda visplašākajā un triviālākajā nozīmē.

Kaut vismazāko nieciņu — mīļu vārdu, skatu, plecu, pie kura pieturēties. Neskaitīt kapeiku krogā un jā, arī aizdot, ja tas ir nepieciešams un iespējams. Un ne tikai naudu vai mantu. Dot padomu. Dot un mācēt arī saņemt.

Jo draudzībai tāpat kā daudz kam citam, nepieciešamas vismaz divas puses, tādēļ draudzībā ne devums, ne guvums nevarētu būt vienpusīgs. Tam jābūt abējādam. Citādi tā būs nevis draudzība, bet izmantošana. Nevis draudzība, bet glupa un akla sevis izmantošanas ļaušana.

Un lai cik novazāti nav Raiņa vārdi, tie tomēr precīzi izsaka: „Gūt var dodot, gūt var ņemot, Dodot gūtais neatņemams!”

Pro amicitia!

uzrakstīja Renardo